Man ar izmešanu ir līdzīgi. Lai gan nekad aktīvi tā audzināts neesmu.

tava latvietība atminās deviņdesmitos, kad nebija diži, ko ēst un no kā izvirst. atceros, ka bērnudārzā lika izlaīzīt šķīvi tīru, iedzinot attiecīgu riebumu pret konkrētiem produktiem, bieži ir bijis tā, ka arī tagad ēdu kaut ko, kas patiesībā uzdzen šermuli, un tad it kā atceros, paga, var taču arī šito neēst.

Sarunās vairāki cilvēki ir pacēluši šo jautājumu. Es neatceros, šaubos, ka situācija bija tik traka, ka to būtu pilnībā izslēdzis no apziņas kā traumu. Pieļauju, ka vienk. nebija tik dramatiska, lai gan neteiktu, ka mani vecāki tad bija īpaši turīgi.

toreiz jau arī nepsihoju par to, ka ir tikai kaut kāds kartupelis un ledusskapim atvaļinājums, situācijas novērtējums nāca, kad pēkšņi kā no pārpilnības raga sāka birt ēdiens. tad vēl vide, vecmāmuļas un vectētiņi zemnieciņi ar stāstiem, bet tagad jau ir arī modernāks iemesls - "badacietēji visā pasaulē."
vēl atceros, ka mājās bija tāda sīko grāmatiņa "Doniņas ceļojums", kur bija pastāstīts, kā top maizīte un, šķiet, ka beigās kaut kas bija arī sakarā ar tās nenovērtēšanu, kā rezultātā doniņa aizbēga vai kas tamlīdzīgs.

vot, jā. atceros, ka bija kartupeļi rītā, dienā un vakarā, bet stresa nebija. kaut kā atceroties stresa nav arī tagad.

un saldajā apnikusī zaptsmaize. laukos gan bija superdzīve, vēl papildus izvēle, ja neskaita ogas, tā dēvētais "pirožennijs" - baltmaize, krējums un virsū uzkaisīts cukurs. kādu laiku nevarēju padomāt par šiem minētajiem, bet tagad, kad gribās "kaut ko garšīgu," tā pati zaptsmaize ar pienu aiziet uz urrā un nekādu putukrējuma torti nemaz neprasās.

Tādi mēs esam ar savu ooldskūl audzināšanu. :)Es vēl arī grāmatas nespēju izmest.

o, jā! kā reiz nesen bija remonts un nācās to pārdzīvot - necilātos padomju detektīvromānus un tēta vēstures falsifikācijas jau nebija ļoti žēl (tikai mazliet, "a ja nu kādreiz," kaut arī skaidrs, ka nekad taču nelasīšu kaut kāda padomju partizāna Jāņa Bērziņa blokbāsteru), bet pārējais, bērnības grāmatas.. viss jau it kā izrevidēts un sakrauts maisos, bet skaidra lieta, ka nāksies "iet cauri" vēl vismaz reizes divas, lai nomierinātos