Sarunās vairāki cilvēki ir pacēluši šo jautājumu. Es neatceros, šaubos, ka situācija bija tik traka, ka to būtu pilnībā izslēdzis no apziņas kā traumu. Pieļauju, ka vienk. nebija tik dramatiska, lai gan neteiktu, ka mani vecāki tad bija īpaši turīgi.

toreiz jau arī nepsihoju par to, ka ir tikai kaut kāds kartupelis un ledusskapim atvaļinājums, situācijas novērtējums nāca, kad pēkšņi kā no pārpilnības raga sāka birt ēdiens. tad vēl vide, vecmāmuļas un vectētiņi zemnieciņi ar stāstiem, bet tagad jau ir arī modernāks iemesls - "badacietēji visā pasaulē."
vēl atceros, ka mājās bija tāda sīko grāmatiņa "Doniņas ceļojums", kur bija pastāstīts, kā top maizīte un, šķiet, ka beigās kaut kas bija arī sakarā ar tās nenovērtēšanu, kā rezultātā doniņa aizbēga vai kas tamlīdzīgs.

vot, jā. atceros, ka bija kartupeļi rītā, dienā un vakarā, bet stresa nebija. kaut kā atceroties stresa nav arī tagad.

un saldajā apnikusī zaptsmaize. laukos gan bija superdzīve, vēl papildus izvēle, ja neskaita ogas, tā dēvētais "pirožennijs" - baltmaize, krējums un virsū uzkaisīts cukurs. kādu laiku nevarēju padomāt par šiem minētajiem, bet tagad, kad gribās "kaut ko garšīgu," tā pati zaptsmaize ar pienu aiziet uz urrā un nekādu putukrējuma torti nemaz neprasās.