Kad es lepni darbā izklaudzinājos ar saviem tikko salabotajiem ziemas zābakiem, ejot oz Dirty dīlu atlauzu papēdi pirmajā bedrē. Tā kā tikko biju atvilkusies, stāvēju atstutējusi to pret divām naglām, kas to vēl saturēja un nekustējos. Iespējams sanākušos nesmukumu varēja nojaust pēc mana saspīlētā smaida un piesarkušā vaiga. Pēc otrās vīna glāzas man radās ģeniāla doma piestiprināt to ar kožleni. Plānu īstenot palīdzēja paciņa Orbit. Tomēr pēc kāda laika mans zābaks nostājās špagatiņā un es mēģināju slepus iebāzt papēdi rokassomā. Iespējams tiku pamanīta.
Protams, apstiprinot manas slepenās bažas, visi izlēma "kaut kur doties tālāk" un, protams - kājām, ko arī darīju, liekot kāju aptuveni vienā līmenī ar otru. Tik un tā gāju līdzenāk, kā citi mani streipuļojošie sabiedrotie.
Nākamajā rītā konstatēju, ka mana kājas turēšana vienā līmenī nav īpaši izdevusies un biju kārtīgi nobridusies. Turklāt kožlene bija salipinājusi manu bikšu staras apakšu un ar to vēl esmu salipinājusi mājas čību un zeķi un iespējams vēl kādus vēl neatklātus objektus mājās.