Anna Voskampa “Tūkstoš dāvanu. Uzdrīkstēšanās dzīvot pilnīgi tur, kur esi”
“”Dāvanu saraksts”. Iesāku šo
srakstu. Pierakstu nevis dāvanas, ko vēlos, bet gan tās, kas man
jau ir.
1. Rīta ēnas uz vecajiem grīdas
dēļiem
2. Ievārījums ar kaudzi uz
grauzdiņa šķēles
3. Zilā sīļa kliedziens egles
galotnē
Tas ir sākums, un es smaidu. Pati
nemaz nespēju noticēt, kā es smaidu. Tās taču ir pavisam
parastas lietas, un varbūt es pat nesaprotu, ka tās tiešām ir
dāvanas, iekams uzrakstu, un tad tās tieši tā izskatās. (..)
Šāda pierakstīšana – tā ir tāda kā... mīlestības
izritināšana.
Tā var derēt kā uzlieta.
16. Floristu veikaliņa zaļo lapu
dzīvības smarža
17. Viņa veco ceļu krakšķēšana
18. Vējš, kas matos ienes apkārtējās
dabas smaržas
Un tad, kad visa māja jau guļ ciešā
miegā un vienīgi suns ārā mauriņā rej kā traks, lūkojoties uz
auksto, apaļo mēnesi, es domās pārskatu pirmās dienas sarakstu,
dažas no tūkstoš dāvanām. Atkal redzu dienas pieturas punktu, un
tie kļūst par miniatūru dzīves albumu. Šī saraksta rakstīšana
ļauj man justies... laimīgai. Augu dienu. Es tik tikko spēju
noticēt, ka to panāk šī plūstošā apziņas straume, upe, no
kuras dzeru un kurā veldzējos.” (48.-49.lpp.)
“Gribu iemācīties būt pateicīga,
neņemot vērā to, vai manas rokas ir pilnas vai tukšas.”
(51.lpp.)
“Tieši pateicība vairo prieku un
padara jebkuru dzīvi nozīmīgu, un es alsktu pēc tā.” (52.lpp.)
“Un, lai mācītos, vajadzīga
vingrināšanās – dažkārt apnicīga vingrināšanās.”
(59.lpp.)
“Dažreiz es paņemu fotoaparātu,
un tas ir āmurs.
Objektīvs ir mana tinte, kameras acis
ir sensors, un pikseļi rāda attēlu. Ieslīdinu fotoaparātu
kabatā, tādu plānu “ziepjutrauku”, un tas ir vēl viens
paņēmiens, kā veidot hroniku, kā piespiest acis atvērties, kā
saņemt mirkli ar godbjīgu pateicību.” (60.lpp.)