Piekritu iet uz priekšnieces vadīto zumbas nodarbību, kas vilksies līdz deviņiem vakarā, nav ne jausmas kāpēc. Uzmetās aukstumpumpa un visu dienu ir tāds vājums un absolūta nevēlēšanās strādāt. Uz dienas otro pusi jau pieņēmu, ka tāda diena. Gribēju bailot no nodarbības, bet izrādās, ka šajā spelgonī būs tikai 3 cilvēki un man jāpaliek (to es pati izdomāju).

Izskrēju pēc šokolādes un iemaldījos Doma laukuma tirdziņā. Nolēmu ātri iešaut vienu karstvīnu, jo tāpat biju pārsalusi jau pēdējās 3h. Un tad es biju kā meitene filmā, kas stāv, dūraiņiem aptvērusi karstvīna krūzi un raugās uz milzīgo, izgaismoto egli, kamēr fonā skan nomierinoša Ziemassvētku mūzika un garām zib tūristi un cilvēki. Un es pat it kā sajutu to "Christmas Magic"TM, tas bija jauki, stāvēju kādu minūti vai 4 un skatījos uz egli. Iedomājos, ja man ietu garām kāds skaists vīrietis kā filmā un gribētu iepazīties un aizvest piedzīvojumā es teiktu :"Nē, nē, man jāiet atpakaļ uz biroju, tur palika mans dators un vispār priekšniecei būs zumbas nodarbība."

Jebkurā gadījumā tas ir stulbi, ka atnākusi atpakaļ es uzreiz ķēros pie visa aprakstīšanas un pat pie egles nebeidzu meta-reflektēt tā vietā, lai vienkārši papriecātos. Tas laikam ir tas, ko mans draugs saka, ka manī bērns ir miris. Ka vajag sākt domāt par komerciju un Ziemassvētku vēsturiskajiem pavērsieniem tā vietā lai priecātos par gaismiņām. Nu varbūt uz 10 sekundēm man sanāca.