Ak, svētā Beatrise, par ko arī tu nebūtu atbildīga!
Šitais karstais laiks mani patiešām nobeigs, ja arī ne fiziski, tad morāli, orāli un finansiāli jau nu noteikti – darba saradies vairāk nekā manas visai niecīgās saprašanas, bet darīt negribas pilnīgi neko... ja vien par darīšanu neuzskata zvilnēšanu zvilnī.

Alu vienkāršam cilvēkam neiedomājamos daudzumos gan nelietoju (pēdējo reizi, liekas, pāris pudeles Tērvetes „sencīša” likvidēju svētdienas vakarā, un arī tikai divas), un, ja arī lietotu, nerakstītu. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – pēc iepriekšējā ieraksta uz e-pastu pienāca vēstule no kāda patiesi sašutuša lasītāja. Par ko tad šamais bija sašutinājies? Par to, ka es it kā romantizējot alkohola lietošanu pārmērīgos daudzumos, bet tas, redz, sabiedrībai, sevišķi tās jaunākajai daļai (kura, diez vai šito sviestu vispār lasa), esot kaitīgi. Vai es vainīgs, ja tāds garīgais kroplis (lasi, romantiķis) padevies?

Vidusskolas laikā mēs par fizikas skolotāju, kurš, starp citu, bija ar visai netradicionālu seksuālu orientāciju (tā vismaz ļaudis runāja... nē, nē, ar bulterjera sugas kucītēm nekādās attiecībās gan šamais neielaidās, lai gan pārliecinājies par to neviens no mūsu vidus nebija, taču tas jau nav šķērslis baumu palaišanai. Atceros, kā mēs reiz palaidām baumu, ka viena no klases meitenēm ir stāvoklī. Ticiet vai neticiet, bet visi ticēja, un ticēja arī klases audzinātāja, līdz kurai ziņa gan aizgāja no citiem avotiem ne mums, bet tas jau ir pavisam cits stāsts, kuru pārstāstīt šobrīd netaisos), mēdzām skaitīt dažādus pantiņus. Viens no tiem skanēja šādi:

Kautrīgs Austris ir pēc dabas -
Nekad neģērbjas zem nabas.
Kāpēc gan ģērbties tam zem nabas,
Ja kautrīgs Austris ir pēc dabas?

Kāpēc es to te vispār uzrakstīju? Piķis viņu sazina... bet alu šobrīd nedzeru, jo šajās karstajās dienās jau tā ir pārlieku grūti, lai atļautos izaicināt uz cīņu otrās dienas sindromu, ko citi mēdz dēvēt par Lī Elo Kaltētājs.

Viens labums gan no siltā laika ir – nav speciāli jābrauc uz pludmali, lai varētu paskatīties uz pus vai ceturdaļkailām meitenēm. Jāatzīst, allaž gan uzrodas viena otra, kurai tīri vai gribētos uzprasīt:

„Būs puisītis vai meitenīte?”
„Zilums,” un jaunā lēdija, kura ne tuvu nav mātes cerībās, tikai uzaudzējusi visai krietnu alusvēderiņu, ar savu rokassomiņu tesīs pa maniem redzokļiem.

Bet ja jau ciešam, tad ciešam līdz galam – nāks ziema, un meitenes savus alusvēderus noslēps zem platiem džemperiem... un atkal būs prieks skatīties.

P.S. Es gan esmu kļuvis šausmīgi izvēlīgs un piekasīgs, jo kāds amerikāņu paziņa sajūsmināts atskatījās arī uz tām daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras man jau liekas tikai „nu, tā”. Viss beidzās ar to, ka jaunais cilvēks, atskatīdamies uz katru, kura vēl nebija sasniegusi pensijas vecumu, uztesās virsū kādam diezgan masīvam krievu tautības pārstāvim, tērptam Abidas (tā nav drukas kļūda) un diezgan smagi atrāvās pa nāsīm... Ir gan igauņi tie amerikāņi!