![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es biju aizmirsusi pavisam nedaudz, tikai dažas lietas, un tāpēc es nonācu Lielveikalā. Šodien. Hoho! (Lūdzu lasīt ar izteiksmi!).
Es pat nezinu, ko nodomāt par cilvēkiem, kuri 23. decembrī (!) paņem uz lielveikalu 2 vai pat 3 maisiņus ar vien un div santīmu monētām (es tā sapratu, ka tur bija kādi 3 vai 4 lati), un ne tik vien paņem līdzi parādīšanai, bet pat norēķinās ar tām! Man nāca smiekli (jo es jau iepriekš biju nolēmusi, ka viss ir smieklīgi, un manā groziņā bija tikai 3 lietas - Wilson sviedru aproces 2. gab., olīveļļas pudele, 1 gab., kafija 250 g (to es paņēmu tīri pieklājības pēc, lai neliktos, ka es stāvu rindā tikai kaut kādu divu sūdu dēļ)) bet likās, ka kases meitenei gan ne. Patiesībā es domāju, ka viņa pie pēdējā maisiņa apraudāsies. (Tas tomēr ir diezgan skarbs joks; pat ja jūsu omīte šīs monētas vākusi pēdējos piecus gadus, NU TAK IZMETIET TĀS VIENKĀRŠI ĀRĀ!)
Pa ceļam (nu rindai virzoties uz priekšu, ja) plauktos un uz grīdas varēja skatīt visas lietas, ko nepacietīgā tauta pametusi šī svētceļojuma ceļmalā, acīmredzot nespējot sagaidīt grūtā ceļa galu un atpestīšanu pie kasēm. Tur bija groziņš ar liekšķeri un slotu (kāda māja palika netīrīta) un dažiem rotaļu dzīvnieciņiem, laikas, viens bija mērkaķis (kāds paliks nepaspēlējies). Priekšā stāvošais kungs aiz garlaicības rūpīgi apskatīja visu šī groziņa saturu. Iespējams, viņam ienāca prātā dažas spožas idejas. Pašā pēdējā plauktiņā bija eksponēti pat salāti "Siļķe kažōkā", kokokolas pludele un kaut kāda dzirkstošā vīna pudele. Tā kā tas bija plauktiņs, kura sākotnējā jēga bija atgādināt ļautiņiem, ko vēl varētu nopirkt un kam vēl ir atlaides, iespējams, ka salāti tur atdusejās ar nolūku.
Es rindā stāvot saskaitīju, ka man ir vismaz 25 apdāvināmi ģimenes locekļi un radi, un vēl arī tādi radiņi, kuri dzīvo patālāk, tāpēc es viņus tuvākajā laikā nesatikšu un viņus nevajadzēs apdāvināt. Viņiem būs jāiztiek no laba vēlējumiem.
Līžele otrā L-veikalā bija satikusi savu klasebiedru. Viņi sākši runāt par to, cik grūti nopirkt dāvanas pretējam dzimumam. Līze meklēja dāvanas tēvam un brālēniem, puika - mammai un māsiņai. O, Līzes saka, nopirkt dāvanu meitenei ir tik viegli, te viss ir meitenēm, skaties. Kas tieši te ir meitenēm, nesaprata puika. Vai māsai varētu patikt cimdi? Bet ne jau ar ūsām, ko? Sievietes domā, ka mums patik apenes. Nu, lai jau viņas tā domā. (Līze paklusēja, jo mēs arī katru gadu uzdāvinām kādas apenes).
Es pat nezinu, ko nodomāt par cilvēkiem, kuri 23. decembrī (!) paņem uz lielveikalu 2 vai pat 3 maisiņus ar vien un div santīmu monētām (es tā sapratu, ka tur bija kādi 3 vai 4 lati), un ne tik vien paņem līdzi parādīšanai, bet pat norēķinās ar tām! Man nāca smiekli (jo es jau iepriekš biju nolēmusi, ka viss ir smieklīgi, un manā groziņā bija tikai 3 lietas - Wilson sviedru aproces 2. gab., olīveļļas pudele, 1 gab., kafija 250 g (to es paņēmu tīri pieklājības pēc, lai neliktos, ka es stāvu rindā tikai kaut kādu divu sūdu dēļ)) bet likās, ka kases meitenei gan ne. Patiesībā es domāju, ka viņa pie pēdējā maisiņa apraudāsies. (Tas tomēr ir diezgan skarbs joks; pat ja jūsu omīte šīs monētas vākusi pēdējos piecus gadus, NU TAK IZMETIET TĀS VIENKĀRŠI ĀRĀ!)
Pa ceļam (nu rindai virzoties uz priekšu, ja) plauktos un uz grīdas varēja skatīt visas lietas, ko nepacietīgā tauta pametusi šī svētceļojuma ceļmalā, acīmredzot nespējot sagaidīt grūtā ceļa galu un atpestīšanu pie kasēm. Tur bija groziņš ar liekšķeri un slotu (kāda māja palika netīrīta) un dažiem rotaļu dzīvnieciņiem, laikas, viens bija mērkaķis (kāds paliks nepaspēlējies). Priekšā stāvošais kungs aiz garlaicības rūpīgi apskatīja visu šī groziņa saturu. Iespējams, viņam ienāca prātā dažas spožas idejas. Pašā pēdējā plauktiņā bija eksponēti pat salāti "Siļķe kažōkā", kokokolas pludele un kaut kāda dzirkstošā vīna pudele. Tā kā tas bija plauktiņs, kura sākotnējā jēga bija atgādināt ļautiņiem, ko vēl varētu nopirkt un kam vēl ir atlaides, iespējams, ka salāti tur atdusejās ar nolūku.
Es rindā stāvot saskaitīju, ka man ir vismaz 25 apdāvināmi ģimenes locekļi un radi, un vēl arī tādi radiņi, kuri dzīvo patālāk, tāpēc es viņus tuvākajā laikā nesatikšu un viņus nevajadzēs apdāvināt. Viņiem būs jāiztiek no laba vēlējumiem.
Līžele otrā L-veikalā bija satikusi savu klasebiedru. Viņi sākši runāt par to, cik grūti nopirkt dāvanas pretējam dzimumam. Līze meklēja dāvanas tēvam un brālēniem, puika - mammai un māsiņai. O, Līzes saka, nopirkt dāvanu meitenei ir tik viegli, te viss ir meitenēm, skaties. Kas tieši te ir meitenēm, nesaprata puika. Vai māsai varētu patikt cimdi? Bet ne jau ar ūsām, ko? Sievietes domā, ka mums patik apenes. Nu, lai jau viņas tā domā. (Līze paklusēja, jo mēs arī katru gadu uzdāvinām kādas apenes).
Es varētu piedāvāt maiņas pakalpojumu - es varētu nopirkt dāvaniņas visa vecuma meitenītēm, ja kāds manā vietā sagādāu šķinķības visu vecumu puikām.
Starp citu, kas dīvaini, zēnu mammas man ir atzinušās, ka nemāk nopirkt dāvanas meitenēm. Kā tad tā!?
Esmu puikas mamma, bet bez problēmām varu nopirkt dāvanu tikai savam dēlam, jo +/- zinu viņa vēlmes un gaumi (un viņš, cita starpā, priecājas par interesantām apenēm - ar seksojošiem skeletiem, velniņiem, utt.), brāļa puikam nopirkt dāvanu man vienmēr ir mišen imposibel! Šogad laikam atkal greizi aizgāja: zinu, ka manējais jauneklis 16 gados ar prieku nēsāja ap roku ādas vīteni-rokassprādzi, tak brāļa puika (arī gandrīz 16gadīgs) uz manu dāvanu skatījās kā uz sprāgušu kāmi;/
Visbeidzot, lidzigi ka ar kreditkartem un skaidro naudu, tie uznemeji, kuriem mazie nominali nav gana vertiga nauda, lai uzliek izkartniti "apkalpojam sakot no 5ls" vai "ludzu sagatavot precizu naudu" u.tml.