ziniet, kad pienāk rudens? tad, kad vakaros no loga pūš stindzinoši auksts vējš un rokas sāk līdzināties ledus gabaliņiem.
domas svaidās, tēja atdzisusi. vajag šo to iegādāties, šo to pārdot, un cik ātri vien iespējams, šo to atdot, šo to uzdāvināt, bet kaut ko izmest. vēl es domāju par vienu mazu kastīti, kur glabāt noteiktas pagātnes lietas. vēl es domāju salikt punktus uz i.
es esmu ļoti patīkami satraukta, starp citu.
noteikti gribu tikties uz tēju goijā un kokteili pienā, rīta fotosesiju rīgā, dubultus (jo dubulti - tā ir rudens vieta), aiziet uz brokastīm tifānijā
un lidostā ielikt pleierī moon river. jo es vēlos, lai tieši šī ir tā dziesma, kas vēstīs par vieglām un neizbēgamām skumjām un zeltainiem kokiem un lietu
un prombraukšanu.
re, alise vēl joprojām turpina kritienu trusīša alā. es nezinu, kur es piezemēšos, bet tieši tas man arī patīk.
:)