mīlestība ir dīvaina lieta. nu pavisam, pavisam dīvaina. Tu tak mīli, vai ne? un tajā pašā laikā saproti, ka nevajag un ka nemīli vairs tā, kā toreiz. Ka tas nav tev.
un tomēŗ... turpini mīlēt un kaut kur sirds kaktiņā cerēt, ka iespējams.... nē, neiespējams, bet tomēr - tevi pamanīs "šādi" .

kaut kādā brīdī es sevī nolēmu - nu i nafig to centību būt labai priekš visiem. nu i nafig to slaido figūru, kas vairs nesanāk tik vienkārši, nu i nafig...

un ir tik skumji, ka man tak vairs nespīd šitais viss, ir tak skuķi kas visu dzīvi, kā no viena nokāpusi, tā uz otra uzkāpusi, a es... a man? a man nekas no tā... vispār.

es šai pasaules daļai esmu neredzama un nespēju izdarīt neko, lai mani pamanītu. negribu izdarīt. speciāli negribu. lai redz, kā ir, ja redz vispār. un tad jau redzēs.