Martins Heidegers
Malkasceļi, Mākslas darba sākotne

Sākotne šeit nozīmē to, no kurienes kāda lieta ir kļuvusi par to, kas tā ir un kāda tā ir. Sākotne ir būtības izcelsme un jautājums par mākslasdarba sākotni ir jautā par tā būtības izcelsmi. Mākslinieks ir mākslasdarba sākotne un otrādi, jo nav viena bez otra. Mākslinieks un mākslasdarbs mūždien ir sevī un savās savstarpējās attiecībās, pateicoties kādam trešajam, kas ir sākotnējais, tam, no kā tie ir guvuši savu vārdu – mākslai. Jautājums ir vai māksla var būt par sākotni, kur un kā tā pastāv, jo tā pagaidām ir tikai vārds, kam nekas neatbilst īstenībā. Vai mākslinieks un mākslasdarbs var pastāvēt tikai sakņojoties mākslā kā savā sākotnē? Jautājums par mākslas darba sākotni pārtop jautājumā par mākslas darba būtību. Māksla mīt mākslasdarba, taču kas ir mākslasdarbs? Veidojas loģiskais aplis, kurā viens izriet no otra un otrādāk – mākslasdarbs no mākslas un māksla no mākslasdarba, šī savstarpējā saistība reizē apgrūtina uzdevumu un ļauj to skatīt nesaraujamās attiecībās, kas varētu palīdzēt labāk saprast, kas ir kas.
Lai rastu mākslas būtību, kura valda mākslasdarba, jāuzmeklē īstens mākslasdarbs un jāizjautā, kas tas ir un kā tas pastāv. M-darbi pastāv tikpat dabiski kā jebkura lieta un tiem piemīt lietiskums, jo tos var pārvietot, piemēram, kā jebkuru citu lietu. Lietiskums ir neatdalāms no paša darba, taču tas izsaka ko vairāk nekā pati lieta – m-darbs ir alegorija, kura sniedz priekšstatu par ietvariem, kuros jau kopš seniem laikiem svārstās m-darba raksturojums. M-darbs ir lieta tiktāl tas ir kaut kas esošs. Lieta nav tikai īpašību sakopojums, bet tajā ir kaut kas tāds ap ko īpašības sakopotas – kodols. Grieķiem šis kodols bija pašos pamatos un pretim esošajam, bet tie vienmēr atrodas kopā. Šo pamatpieredzi grieķi apjēguši kā esošā esamību klātbūtīguma nozīmē, no kā iedibināts lietas lietiskuma skaidrojums. Taču romiešu latīņu burtiskie skaidrojumi ir pārcēluši pieredzi pilnīgi citā domāšanas veidā. Vārdi tiek pārņemti bez sākotnējās pieredzes, kas atbilstu vārdu saturam. Šeit slēpjas visa problēmas sākotnējā problemātika, jo tieši ar šo tulkojumu Rietumu domāšana sāk zaudēt savus pamatus un uzdevums ir pie tiem atgriezties.
Lietas pašas mums ir daudz tuvākas nekā jebkuras sajūtas. Tām ir jāļauj palikt mierā pašām sevī. Lietas vieliskums vai forma ir tas, kas tām piešķir pastāvīgumu un iekšējo kodolu, bet vienlaikus nosaka jutekliskās ietekmes veidu. Tādejādi lietiskais mākslasdarbā ir viela, no kuras tas sastāv; viela ir mākslinieciskā veidojuma balsts un lauks. Viela un forma nav viens un tas pats, bet tie sakņojas noderīgumā, kas ir to pamatiezīme. Esošais ir pakļauts vielas un formas kundzībai, jo tas vienmēr ir izgatavots produkts. Izstrādājums ir izgatavots un tas atrodas starpstāvoklī starp lietu un mākslasdarbu. Vielas-formas savienojuma aspektā tas izrādās uzbrukums lietai, lietas esamība meklējama tajā, kas palicis pāraino izstrādājuma. Jāpievēršas esošajam un jāpadomā par to tā esamībā, bet vienlaikus jāļauj tam pastāvēt pašam sevī.
Svarīgi ir ieraudzīt, ka darinājuma darīnātībai, lietas lietiskumas, izstrādājuma izstrādātībai tuvāk iespējams tikt, ja domā esošā esamību. Lietiskums darinājumā nav noliedzams, taču šis lietiskais, ja jau tas piederas pie darinājuma kā darinājuma, ir jādomā no darinātības, ceļš uz darinājuma lietiskās īstenības noteikšanu ved caur darinājumu uz lietu. Mākslasdarbs sev raksturīgā veidā atklāj esošā esamību, tajā notiek atvēršanās – atklāšanās – esošā patiesība. Māksla ir patiesības sevis-pašas-statīšana-darinājumā.
Nākamais jautājums, kas izriet: kas var norisināties patiesība? Jautājumā jau ir paslēpusies daļa atbildes, jo patiesībai ir jānotiek, lai tā varētu atklāties. Patiesība nozīmē patiesā būtību. Patiesība savā būtībā norisinās kā patiesība. Patiesības būtība pati sevī ir sākotnējais strīds – strīds par atvērtu vidu, kurā ienāk esošais un no kurienes tas pats sevī atgriežas. Viens no veidiem kā notiek patiesība ir darinājuma esamība par darinājumu, uzstādot pasauli un uzstādot zemi, darinājums izstrīdas rīdu, kurā tiek izstrīdēts esošais kopumā un patiesība. Pasaule necieš neko noslēgtu, tā ir sevi atveroša, toties zeme kā slēpjoša tiecas pasauli iekļaut un paturēt sevī. Van Goga gleznā notiek patiesība. Tas nenozīmē pareizu zīmējumu, bet tajā notiek zābaku izstrādātībai, tādejādi esamība kopumā, pasaule un zeme savā pretstatā nokļūst neapslēptība. Darinājumā darās pati patiesība. Glezna ļauj notikt neapslēptībai kā tādai attiecībā uz esošo kopumā. Patiesības statīšana darinājumā ir jau noteikta kā mākslas darba būtība, tādēļ pēdējais jautājums ir par to, kas ir patiesība, ja tā var notikt kā māksla, vai tai jānotiek kā mākslai un kādā mērā māksla ir?
Kā jau sākumā tika skaidrota nodaļas nosaukums, tad mākslasdarba un mākslinieka sākotne ir māksla. Sākotne ir būtības izcelšanās, un šajā būtībā norisinās kāda esošā esamība. Mākslas būtība tiek meklēta īstenā darinājumā. Darinājumā darās patiesības notikšana, savukārt darinājuma darinātību nosaka tas, kas to ir radījis mākslinieks. Tādejādi, lai tuvotos mākslasdarba sākotnei, jāpievēršas mākslinieka darbībai. Pievēršanās radīšanas būtībai kā raisīšanai uz āru. Esošā raisīšanās uz āru ir klātbūtīgā iznešana no apslēptības, esošā atklāšana, kas nav cilvēka darbība. Radīšanu kā darbību nosaka un caurauž radīšanas būtība, kurā tā arī paliek ietverta. Radīšanas būtību nosaka darinājuma būtību, lai arī darinājums kļūst īstens radīšanas gaitā un tādejādi savā īstenībā atkarīgs no tās. Kad raisīšana uz āru raisa esošā atvērtību, patiesību, uz āru atraisītais ir mākslasdarbs. Šāda raisīšana uz āru ir radīšana. Patiesība ir iemitinājusies esošajā un iekārtojusies tajā tā, ka tas pats aizņem patiesības atvērto plašumu.
Patiesība kā esošā izgaismojums un apslēptība norisinās, kamēr tā tiek dzejota. Visa māksla kā ļaušana notikt esošā kā tāda patiesības atnākšanai savā būtībā ir dzejojums. Mākslas būtība – mākslā vienlaikus dibinās gan mākslinieks, gan mākslasdarbs – ir patiesības sevis-pašas-statīšana-darinājumā. Darba iedarbība dibinās darinājuma izraisītajā esošā neapslēptības pārvērtībā, un tas nozīmē – esamības pārvērtībā. Māksla kā patiesība, kas darās darinājumā, ir dzejojums. Mākslas būtība ir dzejojums, dzejojums būtība ir patiesības iedibināšana.
Māksla ļauj aizsākties patiesībai, tā kā iedibinoša sargāšana aizsāk un iestrāvo darinājumā esošā patiesību, bet tieši to arī nozīmē vārds sākums – kaut ko aizsākt un iestrāvot, iedibinošā lēcienā no būtiskas rašanās ienest esamībā. Mākslasdarba sākotne, t.i., reizē radītāju un sargātāju sākotne un tātad kādas tautas vēsturiskā klātesamības sākotne ir māksla, jo māksla savā būtībā ir sākotne: izcils veids kā patiesība kļūst esoša, t.i., vēsturiska.
Pārdomas, kas attiecas uz mākslu un ne tikai to, ko principā uzdod māksla, tās nevar pretendēt uz atrisinājumu, bet galvenais uzdevums ir to saskatīt. Un vēlreiz, kas ir patiesība: tā ir esošā kā esošā neapslēptība. Patiesība ir esamības patiesība, skaistais nav sastopams līdzās šai patiesībai. Kad patiesība stata sevi darinājumā tā parādās. Šāda parādīšanās kā patiesības esamība darinājumā un patiesības esamība kā darinājums ir skaistums, tādejādi skaistais pieder patiesības pašnorisei. Skaistai nav relatīvs attiecībā pret patiku un nav vienīgi patikas priekšmets. Tajā veidā, kādā pasaulei, kuru noteicis Rietumu gars, esošais ir kā īstens, slēpjas savdabīga skaistuma un patiesības sakritība. Patiesības būtības maiņai atbilst Rietumu mākslas būtības vēsture. Šo mākslu nevar aptvert, nevadoties no skaistuma, kas ir tverts pats par sevi, ne arī no pārdzīvojuma, ja pieņem, ka metafiziska mākslas izpratne spējīga ietiekties skaistā būtībā.