Emīls Dirkhems
Kas ir sociālie fakti?

Vārds sociāls tiek izmantots dažādu fenomenu apzīmēšanai sabiedrībā, kaut arī tiem sociālā interese ir maza. Pamatā ir fakti, ko varētu neuzskatīt par sociāliem, jo, ja tie tādi būtu, tad pašai socioloģijai nav konkrēta subjekta, un tas būtu sajaukts ar bioloģiju, psiholoģiju. Ir tādas fenomenu grupas, kas atšķiras no dabaszinātņu. Kad indivīda izpilda kādas saistības, veic pienākumus utt., tos pārmanto caur izglītību. Nezinot pienākumu detaļas esam ar tiem saistīti un lai ar tiem iepazītos jāiepazīstas ar likumu. Pastāv veidi kā jāuzvedas, jādomā un kas jājūt, kas ir ievērības cienīga raksturojoša īpatnība eksistējoša ārpus indivīda apziņas.
Uzvešanās tipi saistīti ar piespiešanu. Šie uzvešanās, izturēšanās tipi nav tikai indivīdam ārēji, bet ir apveltīti ar piespiedu spēku, kas neatkarīgi no indivīda gribas piespiež ar spēku. Ja pilnībā piekrīt tad, piespiešana tiek justa mazliet, ja vispār tiek justa un ir nevajadzīga. Būtiska fakta iezīme ir tā, ka pierādījums aizstāv pats sevi līdz ko es tam pretojos. Ja mēģinu pretoties likumam, tad tas reaģē pret mani, it kā lai pasargātu manu darbību no tās izdarīšanas; nolīdzināt manu pārkāpumu, atjaunojot izdevumus (kaitējumu?), ja tas ir izdarāms, vai likt man izpirkt vainu, ja citādāk nevar kompensēt.
Piespiešana reizēm ir mazāk vardarbīga, bet tomēr vienmēr eksistē. Ja nepakļaujos sabiedrības līgumam, ja neatbilstu paradumiem valstī un šķirā, tad provocēju sociālo izolāciju, kurā tieku turēts, novājināta formā tas rada tādas pašas sekas kā sods. Piespiešana tomēr ir efektīva, jo netieša. Nav obligāti ar saviem tautiešiem jārunā franciski, bet savādāk nevar. Ja arī mēģināšu no tās izbēgt vai to apiet mani mēģinājumi cietīs neveiksmi. Piespiešanas spēks ir pietiekami izjusts caur to piedāvātajām pretošanās iespējām.
Faktu kategorijas ar atšķirīgiem raksturojumiem sastāv no vairākiem uzvešanās, domāšanas un jušanas veidiem, kas ir ārēji vērsti pret indivīdu un apveltīti ar piespiešanas spēku kā iemesla dēļ tie kontrolē viņu. Šo domāšanas veidu nevar sajaukt ar bioloģijas fenomenu, jo tie sastāv no reprezentācijām un darbībām, ne arī ar psiholoģijas fenomenu, jo tas eksistē tikai indivīda apziņā un caur to. Tāpēc var teikt, ka konstituējas jauns fenomens – sociāls. Sociālā piespiešana nav nesavienojama – ir savienojama – ar indivīdu. Piespiešana var šokēt tos, kuri atzīst ind. autonomiju, cilvēka cieņa samazinās, jo viņš vairs nenosaka sevi.
Sociālie fakti nav tikai tur, kur pastāv sociālās organizācijas , ir arī citādi fakti, kuriem piemīt objektivitāte, tāds pats pārākums pār indivīdu.
Social currents – sociālā straume, gaita – plašas entuziasma kustības, sašutums un līdzjūtība pūlī, kas nerodas nevienā atsevišķā indivīda apziņā. Tās pārņem indivīdu par spīti pašiem; kolektīvā domāšana, emocijas (Freidam – kolektīvā zemapziņa). Indivīds nodotas tām bez iebildumiem, nejūtot spiedienu, bet tas atklājas līdzko sāc pretoties. Ārējās piespiešanas spēks parāda sevi pretošanās gadījumos, tam jābūt arī iepriekšminētam, jo to neapzināmies. Ja pūlis ir izklīdis, sociālā ietekme mūs ir sasniegusi, kad esam vieni, bet tā kļuvusi sveša, neatpazīstam to. Pūļa idejas aizrauj ar daudz lielāku spēku nekā tās, ko esam paši izdomājuši. Šādi īslaicīgi uzliesmojumi ir līdzīgi tiem notikumiem politikā, reliģijā, literāriem vai mākslinieciskiem iemesliem, kuri visu laiku tiek formēti ap mums vai sabiedrībā kopumā, vai kādā noslēgtā aplī.
Sociālais fakts tiek atpazīts pēc tā ārējā piespiedu spēka, kas tiek izmantots vai var tikt izmantots pret indivīdiem. Spēka pielietošana var tikt atpazīta pēc sankciju ieviešanas vai piedāvāto pretošanos. Piespiešanu viegli noskaidrot, kad tā ir ārēji lietota tiešas sabiedrības reakcijas veidā; netiešo grūtāk atklāt, ja tā ir ekonomiski organizēta.
Fenomeniem raksturojošais lielums ir eksistēšanas veids, kas ir darbošanās veids(=). Fenomeni ir sociāli, kaut arī to bāze ir fiziskajā dabā. Kolektīvā dziņa uzspiež koncentrēšanos uz individuāļiem. Sabiedrības politiskā struktūra ir veids kādā tās sastāv segmenti ir pieraduši dzīvot viens ar otru. Ja attiecības segmentos tradicionālas, tad tie tiecas saplūst vai saglabāt savu identitāti.
Tātad sociālais fakts ir jebkurš darbošanās, uzvešanās veids, fiksēts vai nē, spējīgs iedarboties uz indivīdu ar ārēju piespiešanu; uzvešanās veids ir vispārējs un caurcaurēm dots sabiedrībā, tajā pašā laikā eksistējot savā realitātē, neatkarīgi no to individuālajām izpausmēm.