A.S. Danto
Lielie vēstījumi un kritiskie principi, Kentaurs nr.28, 85-105lpp.

Danto uzmanības centrā atrodas modernisma māksla un tās radītās izmaiņas, kas ne tikai skārušas pašu mākslu,, bet arī iesniegušās cilvēka ikdienas pasaulē. Danto uzsver, ka mēs esam iegājuši mākslas periodā, kurš ir tik brīvs, ka māksla bezgalīgi spēlējas pati ar savu jēdzienu, iegūdama arvien jaunus vārdus. Mākslas plurālais stāvoklis nav tikai pašas mākslas darināts – tas saistāms ar cilvēka tagadnes perspektīvu, kuru šķērsojusi tagadne jeb laiks. Modernisma pieteiktās izmaiņas jeb vēsturiskuma perspektīvas ienākšana savā ziņā ir parafrāzējusi jautājumu „Kas ir mākslas darbs jautājumā „Kāds ir mākslas darba statuss?”?” Modernisms ir bijis nemitīga tuvošanās mākslas robežām. Šis process nevis vainagojas ar vienu mākslas definīciju, ber rada pārrāvuma un sadursmes efektu mākslas virzienu un teorētiķu vidū. Kontūru ieskicējums saistāms ar Marselu Dišānu („strūklaka”) un Endiju Vorholu. Dišānam māksla ir intelektuāla aktivitāte, konceptuāls pasākums, kurā jūtām un sajūtām vairs nav atvēlēta vieta. Vorhola darbs „Brillo Box” ir pagrieziena punkts tālākajai mākslai, jo māksla vairs nevar atsaukties uz lietu realitāti, bet tikai uz to mākslinieciskumu. Tā ir mākslas beigu zīme, jo māksla atsaucas pati uz sevi, radot pati savu lietas realitāti, kas dzīvo tikai noteikta konteksta ietvaros. Tas viss norāda uz mākslas institucionālo statusu, „māksla iziet ārpus vēstures”. Vēsture ir mākslas vēsture, kura tuvojas pati sev, tādejādi nonākot līdz savām beigām – vai noteikta mākslas jēdziena beigām. Postmodernā māksla ir postvēsturiska, plurāla, relatīva, šis process ir atvērts. Tas, ko saucam par mākslu šodien atšķirsies no tā, ko sauksim par mākslu rīt. Danto kritiķis Krouters uzskata, ka Vorhola darbi ir mākslas pārejas stāvokļa fiksējums, nevar novilkt striktas robežas starp mākslas pagātni un nākotni, kā to darījis Danto. Svarīgs ir atzinums, ka mākslu no ne-mākslas var nošķirt nevis uztvere, bet koncepcija. (Problemātiski ir, ja uztvere neuztver koncepciju, tas šis apgalvojums kļūst bezjēdzīgs.) Mākslinieks ir tas, kurš pārveido kādu ikdienas priekšmetu mākslas darbā, atrodot tam mākslinieciskas iezīmes un jēgpilnu lietojumu, mākslā joprojām turpina būt pašizpratne, pašrefleksija, radīdama citu, atšķirīgu jēgu ikdienišķajam.
Apgalvojums, ka māksla ir beigusies, attiecināms uz nākotni: nevis, ka mākslas vairs nebūs, bet, ka tā māksla, kas būs, būs māksla pēc mākslas gala – pēcvēsturiskā māksla. Analizējot vēsturisko pārtrauktību un nepārtrauktību rodas jautājums, kas kontinuitātes procesā ir nepārtraukts, kas izraisa jautājumu, kas mainās, kad rodas pārtrauktība? Nevajadzētu pastāvēt objektīvai vēsturiskai struktūrai, kurā viss ir iespējams. Ja viss ir iespējams, tad nekas nav vēsturiski obligāts, kas ir objektīvs pēcvēsturiskās mākslas nosacījums. Vēsturisko periodu ierobežojumi ir gan tehniski, gan stilistiski. Mūsdienās ir iespējams viss, bet tomēr esam ieslēgti vēsturē. Māksliniekiem pienākot mākslas galam ir brīv būt par jebko, viņi neļauj arī sevi saistīt ar kāda noteikta žanra ietvariem. Danto savu vēstījumu sauc par tagadnes pravietojumu – tagadne ir atklāta, par nākotni var apgalvot to, ka tā ir gala stāvoklis, vēsturiska procesa noslēgums, kuras struktūru tā acumirklī padara redzamu.
Objektīvās vēsturiskās struktūras: mimēze un imitācija kā stils, imitējot ārējo realitāti – esošo vai iespējamo. No imitācijas (māksla balstījās uz vizuālo patiesību) caur ideoloģiju (šķiro un nosaka, kas ir un kas nav māksla) pie pēcvēsturiskās ēras, kurā viss ir iespējams un šeit arī mākslas kritikai jābūt plurālistiskai, tāpat kā mākslai. Mākslas darbam nav jāatbilst nekādam īpašam virzienam. Punkts.
Danto teorija ir par vēsturiskajām struktūrām, par vēstījuma modeļiem, kuros mākslas darbi tiek organizēti laikā un kas caurvij mākslinieku un auditorijas motivāciju un attieksmi, kad šie modeļi pārvērtušies par struktūrām. Mūsdienu mākslu nestrukturē nekāds vadmotīvs, kaut saglabājas zināšanas par vēstījumiem, kuri netiek lietoti.