Galvā bābeles tornis. Līdz šim man liekas es nedomāju nevienā konkrētā valodā, jo nebija vajadzības. Domas man gāja 'mentālā valodā', A dara B ar C, ja A tad C, ar S un E es varu X viņu utt. Ja kāda doma interesēja, tad precizēju to vai nu latviski vai angliski. Tagad lasot par bilinguālismu un iekļaujot savā apziņā dažādas teorijas ko cilvēki ir izdomājuši par to, kas ar cilvēku notiek, kad viņam ir divas dažādas valodas, kad viņam smadzenēs ir izveidojušies neironu kopojumi un kā tie no vienas puses katrai valoda ir citādi un no otras puses tomēr ir kopīgi un ka dažiem vārdiem kā'mamma' 'tētis'ir kopēja konceptuālā 'jēga' kuru prāts/smadzenes/apziņa/lizardcilvēki bīda uz konkrēti tajā brīdī vajadzīgo valodu un tad ir vārdi vienā valodā, kuru jēga nepārklājas ar vārdiem otrā valodā, piemēram 'sapisiens' un 'getting sorted' un ka ir inference, kas ir vienas valodas iebīdīšanās otrā ne tikai leksiskā līmenī, bet arī teikumu uzbūvē, morfoloģijā utt utt utt utt utt utt un galvā valodas cīnās kopā, kopās viena otru kapā līdz es esmu kapā.
Un tagad esmu sācis mācīties citas valodas un es jūtu, ka runāt ir grūtāk un grūtāk tikai vienā valodā un vajag pavadīt kādu laiku vienkārši runājot nonsensu tajā valodā lai iekļūtu atpakaļ tajā valodas kastītē, čau latviešu.

Katrā ziņā šodien satiku dievu un tad viņu nogalināju. Tā vien tāda tulpas veidošana galvā. Uzkāpu kalnā, paskatījos skatu, saule, jūra, kalni, un pilsētas skaņas lejā ielejā. "Dievs, vai tu te?" "Jā" "Can I have sex?" "Yes, if you want to" un atā pazuda.

Aj, dīvaina diena.