Vakar piezvanīja kaimiņš un pateica, ka nomiris mājas saimnieks. Kaimiņš bija mājas saimnieka dēls. Uzaicināja mūs uz bērēm. Un es pēkšņi sajutos tik šausmīgi stulbi, jo nezināju, kas šādā brīdī ir jāsaka. Apmēram tā arī pateicu viņam. Pēc tam, kad noliku klausuli, sāku piņņāt par to, ka es nezinu, kas ir jāsaka, ja nomirst cilvēks. Jutos par to tik briesmīgi, it kā būtu atbildīga par viņa nāvi.