Vakar visu ceļu domāju. Domāju par pietiekamību un nepietiekamību. Kā es smejos un pieglaužos viņa plecam, mēs brīdi lūkojamies viens otram acīs, un tobrīd es domāju, re, dzīve notiek dabiski, es necenšos būt labāka, kā es esmu, es vispār necenšos būt kaut kāda-jebkāda, es vienkārši esmu, un ir šis mirklis, kurā viss ir tāds, kāds tas ir. Un, ja ar to nepietiek, ja ar mani vienkārši nepietiek, tad es tur neko nevaru līdzēt. Tad es vienkārši atlaižu. Liekas, tik daudzreiz attiecībās ar cilvēkiem esmu konstatējusi, ka nepietiek. Nepietiek viņiem, nepietiek arī man. Bet tagad man nepietiek spēka nepietiekamībai.