Es dzirdu Andreja elpu vakardien. Viņš tagad valkā melnu pusmēteli ar kapuci un gaišus šņorzābakus. Kad viņš mani sveiciena, viņš parasti neskatās man ne sejā, ne acīs. Tomēr, lai nu kā, es zinu, ka viņš savā būtībā ir labs, kaut arī šmurgulis. Un vēl ir arī cits vīrietis. Vīrietis tā ap gadiem 40. Andris. Viņam ir skumjas acis. Reiz viņš bija nedaudz iedzēris, un tad sacīja, ka es esot ļoti skaista, visskaistākā. Bet parasti viņš neko nesaka. Tikai pieklājīgi sasveicinās un atsveicinās. Viņam mēdz būt tumšpelēks mētelis. Vīrišķīgs, skaists. Un viņam ir tumši, kupli mati. Žēl, ka alkohols ir viņa draugs. Vismaz tā man šķiet. Reizēm es vēroju šos abus vīriešus — jaunekli mazliet pāri 20, mūždien kautrīgi īgnu un kaut kādā ziņā mazliet līdzīgu M., un to otru — vecāko vīrieti. Un tad es domāju, kā tas nākas, ka mēs visi esam šeit, ka mūsu ceļi krustojas, ka viņos es saskatu tik daudz pašsaprotama. Kaut kādā ziņā viņi ir mani. Domās, sajūtu līmenī, kaut kādos Visuma stīgu vijumos. Nez, kāds Andrejam ir loceklis, es dažreiz aizdomājos. Vai liels, vai vidējs, līdzīgs tam, kāds ir M.? Tās šķiet pavisam normālas domas. Es varētu to pašu padomāt arī par otru vīrieti, bet mazliet baidos. Lai nu kā, mūs visus taču reizē šķir arī pāris soļu tuvuma gaismas gadi. Jo tāda ir dzīve, vai ne? Tāda tā ir. Un es dzīvoju iekšā tumšpelēkā žaketē, un manas dienas paiet... vienmuļi ātri.