Vakardien zvana U. Viņš beidzot ir ārā no reanimācijas. Reanimācijā nevar lietot telefonu. Reanimācijā cilvēks guļ, pieslēgts pie vadiem, reanimācijā cilvēks aizver acis un krīt kaut kādā klātesošā nebūtībā. Tu to varētu saprast, — viņš saka. Un tā nu viņš stāsta savā plaušu karsoņa novārdzinātajā balsī par krokodilu zupām, ko viņiem dodot ēst, vakardien esot bijusi haizivs spuru zupa. Un es izsmejos no sirds. Un man paliek tik labi no tā, ka lai arī joprojām slimnīcā un smagi slims, viņš spēj tā jokot. Tā ar humoru stāstīt, ka viņiem palātās nav naktsskapīša vai tumbiņas, katram pie gultas nolikts krēsls, uz kura jānovieto visas personīgās mantas, zāles un jāpamanās vēl uzlikt arī pusdienu zupas šķīvis. Viņā ir kaut kas tik skaists. U. Dvēsele pati par sevi ir ļoti skaista. Vienkārši uz āru mēs visi dzīvojam, kā nu protam un spējam. Kā nu mums izdodas pašķirt savu iekšējo dēmonu plīvurus.

Bet es kravāju mantas. Bet es pārceļos. Vismaz uz laiku. Bet es šķiru kaut kādas puscaurspīdīgas savas dzīves lappuses, un es īsti nezinu.

Daudzreiz domāju par palikšanu šeit. Šajā dzīvē, šajā situācijā. Tik daudzi cilvēki paliek. Dienas centrs, kurā viesojos otrdien, ar tik siltu atmosfēru, kur darbinieces salej visiem kafiju un cienā ar cepumiem, konfektēm un mandarīniem. Katrs pasākuma apmeklētājs tiek apčubināts, un visi ir savējie. Viena no darbiniecēm, vēl jauna sieviete, tik mākslinieciska, to var redzēt, ar savdabīgu ģērbšanās stilu, koša, arī viņa, šķiet, ir palikusi. Un dzīve plūst cauri. Un dzīve nesola nekādus sapņu piepildījumus vairs. Nesola eksotiskas zemes, nesola nez kādus mīļotos. Cilvēki ir parasti. Un cilvēki ir palikuši. Šeit. Uz vietas. Cilvēki ir pieņēmuši. Cilvēki nav aizbēguši. Jo vai tad ir, kur aizbēgt? Bet šo vietu viņi izdzīvo pilnasinīgi. Mani tas reizē apbur neizsakāmi, un stindzina. Es taču bēgu. Es vienmēr kaut kādā brīdī bēgu no tagadnes. No būšanas šajā dzīves situācijā tieši tādā, kāda tā ir. Es vienmēr gribu kaut ko, kā nav.