Domas pa brīdim aizklīst pie Fotogrāfa. Kā mēs kādā brīdī apskaujamies mežā, tas vienkārši notiek, un man uz brīdi trāpa savāda atziņa, savāda sajūta, viņš ir mans, es uz mirkli nodomāju, to pat negribot. Kā mēs staigājam piektdien pa laucinieku tirdziņu Juglā, un viņa roka sargājoši apvijas man ap plecu. Šīs sīkās nianses, stāsts, kas notiek pats no sevis, paralēli mūsu domām un iedomām par dzīvi, paralēli mūsu nepiepildāmajiem sapņiem. Visu dzīvē nevar dabūt, — es vakardien mežā saku L., — paskaties apkārt, nav cilvēku ar pilniem komplektiem. Vienmēr kaut kas ir, un kaut kā nav. Un tā attiecību nevar izmērīt, nevar salīdzināt. Sievietes laimīgās attiecībās, kas netiek pie bērniņa, vienkārši netiek. Sievietes ar bērniņu zem sirds, bet bez laimīgām attiecībām. Mēs visi tiecamies pēc pilnības raga, mums visiem liekas, ka dzīve ko tādu mums, tieši mums, ir paklusi apsolījusi un parādā, bet tā nav. Vienmēr būs tas punkts, kurā nebūs, tā joma. Jo nav pilnu komplektu. Un es domāju par Fotogrāfu, es mazliet ļauju sajūtai pienākt sev tuvāk klāt. Es baidos, protams, es baidos. Un mana karma aizvien ir nepieejami vīrieši. Un tomēr mēs esam redzējuši viens otru, mēs esam redzējuši viens otrā plašumus un brīnumus, slepenas pļavas un mežmalas, pavisam īstas vietas viens otra dvēselē.