Bet sievietes mūsdienās tiešām ir vārgas kopijas no tā, kas viņas varētu būt. Standartu nomocītas un neatbilstību nomāktas, neļaujot īstajai patībai uzplaukt un ziedēt. Un vēl daudz senāk. Aizlauztība, kas nodota no paaudzes paaudzē. Spēks ir atņemts. Es pati tik bieži esmu jutusies izgāzusies kā sieviete. Nevajadzīga kā sieviete, nepieņemta, nespējīga atbilst kaut kādai veiksmes formulai. Bet mazvērtības sajūta, kauns, vaina, tas viss tiek ieaudzināts vai uzsūkts vidē, un mani soļi šai pasaulē bieži vien ir bijuši lieki nedroši. Kā iebaidītam putnēnam. Laikam tas man vienmēr arī sāp visvairāk — ka esmu atļāvusi savu iekšējo dievieti nospiest uz ceļiem, pakļaut, padarīt nenozīmīgu. Ka esmu to atļāvusi izdarīt sabiedrības standartiem, skaistuma ideāliem, citu cilvēku izteikumiem. Es neesmu bijusi es. Esmu bijusi blāva un nobijusies, nepārliecināta, ietramdīta. Un joprojām tāda esmu. Un mana dieviete cieš. Jo viņa nespēj saraut važas ar šo mazvērtības kultūru bez manas palīdzības, bet man nav spēka. Es tikai gribēju būt sieviete, es tikai gribēju piepildīt savu dzīvi, padarīt savu sūtību jēgpilnu, bet rezultātā tomēr esmu kaut kas samocīts, saņurcīts pirms uzplaukšanas. Ļoti iespējams, šis ceļš ir vajadzīgs, lai gūtu mācības un transformētos, ļoti iespējams, viss šis destruktīvisms patiesi ir nepieciešams, ļoti iespējams, tas mums var kaut ko iemācīt. Tomēr kļūt par patiesajām sevis versijām, par sevis spēka versijām.

Reizēm liekas, ka seksualitāte patiesi lielā mērā ir ceļš pie sevis. Es nekad dzīvē neesmu jutusies spēcīgāka kā tajās epizodēs, kad esmu ļāvusies savām slepenajām bdsm fantāzijām. Tā enerģija, kas manī atvērusies, tā uzdrīkstēšanās, tā personīgā skaistuma un kaisles dziļuma izjūta patiesi spēja līdzināties sapnim par kaut ko pirmatnēju, brīvu no mūsdienu mērauklām un nepieradināti spēcīgu.