Par veselīgu ēšanu.
Kaut arī es esmu pilnībā mainījusi savu dzīvesviedu, konkrēti ēšanas ziņā, mani bieži nomoka bailes - bailes no pierīšanās, bailes no nepareizas ēšanas, bailes no bulīmijas. Tās mani ļoti traucē. Es esmu kļuvusi tieva. Smuki tieva. Tā, ka man nu jau citu komentāri par manu notievēšanu ir kļuvuši ikdienišķi. Un es ļoti labi zinu ko es daru un kā, esmu iemācījusies diezgan precīzi noteikt sava ķermeņa vajadzības un reakcijas dažādās situācijās. Tomēr es baidos, un baidos. Ja reiz es nolaidīšu greizi, man šķiet, ka viss varētu virpuļoties atpakaļ, viss tik slikti kā senāk, varbūt pat trakāk. Bet es tik ilgi esmu ēdusi "veselīgi", plus vēl (hā-hā) atmetusi pārēšanos un neēšanu, un bulīmiju, pēc visiem saviem spriedumiem nekas tāds vienkārši nevarētu notikt. Es nevarētu pēkšņi atkal ēst traki un pēkšņi atgūt tos astoņus kilogramus. Vismaz es ļoti ceru, ka nevarētu.

Varbūt pēc kāda laika es sajutīšos ērtāk un brīvāk, un ticēšu sev.

Mani reizēm pārsteidz mans ķermenis, kad izģērbusies stāvu pie spoguļa. Es nepārzinu šīs formas. Manu apaļīgo vēderu klāj stingrums, un man pat šur tur var stipri sajust kaulus. Es meklēju, kur ir vairāk ādas, kur vairāk tauku, kur sev pieķerties un iekniebt, lai pārliecinātos. Neticami. Tas ir viss, viss ko es biju vēlējusies, un tagad, kad esmu to sasniegusi, vairs nezinu, ko citu darīt, kā vien paniski baidītes no uzbarošanās un dzīvot.