tā gadās
re, kā dzīvē gadās- tu cilvēks sāc negribīgi skriet veselības uzlabosanas nolūkos, bet tad tev iepatīkas un tu turpini to darīt jau sava prieka pēc.

tagad, atkal atpakaļ Vankūverā, vadot pēdējās dienas pirms LA un Meksikas, atkal skrienu ap brīnīšķo Stenlija parku. 3 nedēļas intensīvas haikošanas un baikošanas ir darījušas savu un vakar 11.1km garo distanci, ko pirms 3 nedēļām pieveicu 65 minūtēs, skrēju vairs tikai 59.5 minūtes. tagad āķis lūpā un šodien (un varbūt arī rīt) jāskrien atkal. kāju musīši pēc vakardienas skrējiena arī vairs tā nesāp kā pirmajā reizē, viss lieliski!

domās solidarizējos ar skrējējiem tālajā Rīgā un Tallinā.

UPD: pavēros Cibā- gandrīz 4 nedēļas pagājušas, nevis 3. jā esam te Kanādā par ilgu aizsēdējušies. kaut gan Vankūvera man patīk, teikšu, ka tā ir mana mīļākā Kanādās pilsēta.