Man šodien saplīsa somiņa. Gāju uz darbu, nesapratu, kas notiek, likās, ka kāds rautu aiz plecusiksnas aizmugurē, pagiežos - neviena nav, mirkli neko nesaprotu, tad paskatos, ka mana somiņa jau noslīdējusi līdz kājām un siksna pušu gan.
Domāju, kā lai mājās dodas - tikai ar maku un telefonu rokā; tēlojot, ka man nav somiņa, bet liels paduses maks; sametot vajadzīgo maisiņā? Bet tā pa taisno mest maisiņā tādas svarīgas lietas, kā maks un mobilais... ja nu tur kāds caurums. Beigās nolēmu maisiņā mest somu, bet tā kā darbā atradās vien lielie tirgus maisiņi, tad nolēmu pie reizes nočiept darbam mapi. Un tā nu ērti iekārtojies ar tirgus maisu, kurā iespiesta lielā mape un somiņu, kura iespiesta mapē, es izmanīgi no maciņa, kurš savukārt iežmiegts kaut kur somiņā, es pieturā laimīgs esmu izvejojis trolejbusa taloniņu, un cenšos somiņu aizdabūt ciet, trolejbusa taloniņu iespiedis zobos. Kad pēkšņi man priekšā iznirst iereibis vīriņš un kaut ko saka. Es neesmu no tiem, kas pilnīgi ignorē visvisādus iereibušus vīreļus un dīvainus ļautiņus. Akmenscietu ģīmi demonstratīvi aizgriezties prom, kā esmu redzējis citus daram, es nemaz nemāku, ja tie ļauži nenāk acīmredzamu ļaunu nodomu vadīti. Bet nu nekādās laipnībās arī neieslīgstu, atbilsu strupi un uz tālāku sarunu nevedinu. Bet, kad es saprotu, ka onkulīts man priecīgs krievu valodā saka, ka redz biļetīte un kompostieris ar pie reizes, takš ņemu un izplūstu smieklos. Onkam jau nu vairs neko nevajag, lai piestātu ar mani parunāties: sak, man maisiņā šņabītis, zakuska arī ir, ejam iedzert. Kā negribi? Tiešām negribi? Re, jau līst, ejam ieraut šņabīti. Un vīrels dod roku, iepazīties vajag. Un ilgi krata to manu roku un stāsta, ko lietuviets esot. Un parauj mani malā no ritņbraucēja un stāsta, ka savulaik vienam sievišķim ar riteni uzbraucis, jo šis pa labi, sievišķis pa labi, šis pa kreisi, šī pa kreisi. Nelabi bļāvusi, bet, kad piedāvājis ātros izsaukt, teiusi, ka vis jau labi.
Un tad jau nāca glābējs trolejbuss.

Nu, nekad nesanāk man pa smalko, dāmīgo un cēlo.