tagad nešķiet priecīga doma pat par burbuļpūšamo.
riktīgs kamols kaklā. tā, ka iesprūdis.
es jau jūtu, ka es šodien raudāšu no sirds. tikai jāpagaida, kad visi izies ārā. atkal tā, ka neviens neredz.
man gribas riktīgi noraudāties par visu, visu. par veselību (gan raudāšana neko nemaina) un par visu pārējo, kas vispār sāp. jā. es neesmu klints, pa kuru var dot virsū nonstopā. izrādās, ka es vispār neesmu. manis tikpāt kā nav un nekad nav bijis.
te neiet runa par ievainotu ego. es neeksistēju. man nav numura un man nav balss.

es tagad stundu pablenzīšu uz sienu un padomāšu par to, cik ļoti man gribas pagriezt galvu pavisam uz citu pusi. ja man būtu krāniņš- reāli uzčurātu virsū visam, kas mani pašlaik nomāc. un tie nav nekādi barbiju jociņi. tas ir nopietni.