Stradiņos pēc lietus traki smaržoja liepas un jasmīni.

Bet ejot ārā no nodaļas, es, protams, izejas durvju vietā droši un pārliecinoši satvēru pārsiešanas kabineta durvis, lepni iesoļoju iekšā un tikai tad sāku skatīties, ka gluži pēc trepju telpas tur neizskatās viss. Laikam jau nebūs tādas vietas, kur es atcerēšos, pa kurieni esmu iegājis. Atceros kā no tiesas ēkas ārā ejot gribēju nolavīties pa kaut kādām mazajām kāpnītēm, ka pat nez no kurienes uzradās vīrs formas tērpā, lai paskaidrotu, ka tur atrasties man neesot nu nekādu tiesību. Tas, ka Stradiņos tieši šajā nodaļā pats esmu gulējis un vēl pie tēta ciemos gājis, protams, rada vēl lielāku sajūsmu par manām nevainojamajām orientēšanas spējām.