Šonakt sapnī izlēmu iet ar kājām uz Nīcu, pie zvejniekiem. Skaists lauku ceļš, skaisti skati, neviena dzīva cilvēka, tikai daba, saule un veci, pamesti šķūņi un pēkšņi pļavas vidū ieraugu vairākas pamestas zvejnieku laivas. Nodomāju - re, vecie līvi... Bet paskatoties otrreiz, laivas bija pazudušas. Pēc mirkļa atkal uzradās... Kā tāda mirāža. Pēkšņi pretī nāca vecs vīriņš, nodomāju - vietējais,- un jautāju, kas tās par dīvainām laivām, kas pazūd un parādās. Un viņš saka - tu arī tās redzi? tās ir to seno cilvēku laivas, kuru radinieki ir spējuši atgūt sev pienākošos zemi...
Pamodos ar sajūtu, ka esmu bijusi kaut kādā paralēlā dimensijā, kur dzīvo senas gudrības un nedrīkst aizmirst, cik viss ir saistīts - laiks ir tikai ilūzija..