Tā sanāk...
Sirdī ir par daudz mīlestības. Žēl, ka nav šo mīlestību, kur likt un tā nematerializējusies ieskrien dvēseles tumšākajos kaktiņos un lauž. Nospiež. Un tad sprāgst un atkal nespēks, depresija, atkal sāk likties, ka dzīve ir bezjēdzīga un tas nekas, ka spēj uztvert ar smaidu spiešanos piesmakušā autobusā un lietu uztvert ar smaidu ja dvēsele skumst. Un paiet mirklis un atkal mīlestība krājas, krājas plūst pār malām un nav ne pret ne kā izteikt un atkal notiek tas pats... un tā round and round tikai tāpēc, ka ir bail krist ja reiz jau krists un zilumi sāp vēl joprojām... Tik daudz uz sirds, bet pateikt nespēju, tik daudz prātā domā, bet nekas no tā nekur netiek ielikts - rodas tikai enerģija kura pēc laika ar negatīvu lādiņu rauj uz pusēm no iekšas.

Nekad nebūtu domājis, ka Diāna būs tas cilvēks kurš par mani zinās to ko nezin neviens - slēptās domas, slēptās sāpes, rētas kuras nesadzīst... Bet tomēr kaut kā sanāca tā un palika vieglāk... lai atkal kļūtu grūti...