mums laukos ir uzradušies marodieri. rīta agrumā atnāk, izstaigā visu pagalmu, piekakā un pazūd kā rīta migla.
proti, kaimiņu zosis!

es nevaru iedomāties, kā viņas ir atradušas ceļu līdz mūsu pagalmam, jo viņu mājas atrodas nu krietnu gabalu tālāk, aiz diviem līkumiem un dzīvžoga. visticamāk, ka viņas ir peldējušas šurp pa upi un ievērtējušas mūgu glīti pļauto mauriņu ar visgardākajām un sulīgākajām pieneņu lapām. kaimiņienei ir briesmīgi nekopta mājas apkārtne un zāli viņi arī nekur nepļauj, tā kā pieņemu, ka viņam tur ir visai švaka iztikšana. mamma teica, ka tas ir visai interesants skats, kā viņas rīta agrumā klusu klusītiņam čāpo pa pagalmu, vienīgie, kas viņas nodod ir mazuļi, jo čiepst (vēl nav iemācījušies konspiratīvo klusēšanu acīmredzot). viss jau būtu labi, ja vien viņas nepied*****stu visu pagalmu un pagaidām mums ir paveicies, jo viņas nav atradušas tālāk aiz kalniņa esošo sakņu dārzu, tad gan ir dimbā darbs un materiāli.

kad mamma aizgāja pie kaimiņienes aizrādīt, ka lai tak kāds no tiem 17 (ok, tā viņa neteica, bet tur tiešām dzīvo daudzbērnu ģimene) bērniem tās zosis gana un pieskata, lai nenāk pie mums. galu galā eksistē ari kalna kaimiņa nešpetnais vilks un tad gan viņām gals būs klāt. kaimiņiene cēli esot piekritusi, ka, jā, viņai jau arī nepatīk ka putni pa paglmu vazājas. (tajā brīdī mamma ļaunā priekā ievēro divas vistas, kas kaimiņienei aiz muguras nesteidzīgi izvelkas no istabas ārā :D). pārrunas neko nav devušas, zosis kā nāca, tā nāk...