ja es kaut kā varētu to kādam, bļin, nedaudz ieskicēt - kā ir dzīvot pasaulē, kur apkārt ir vārdos definētas apziņas, prāti, kas, kā katrs māk, menedžē ķermeņa un dvēseles jušanos kā to darītu chatgpt.

varbūt, varētu dzejoļus rakstīt, bet nemāku. ā, vnk jāiziet uz ielas, uz veikalu, uz krematoriju whatevā, un ir - būt bezvārdu dzejolim, kas nebeidzas. un šito lasa prāts un ņihuja nejūt. 🤌 šoreiz tas nav itāliski, tas ir par prostatas pasāžu.