Kad pēcpusdienā spēru kāju šīs accommodation koplietošanas izklaižu telpā, mani sagaidīja pārsteidzošs skats – seši jauni švaļi ļoti nopietni sēž pie apaļā galda un spēlē pokeru, bet tieši man ceļā uz zemes mētājas kāds, kas ir pagalam. Lielā bezrūpībā viņam tiek soļots pāri, ja kāds ceļās, lai kaut ko atnestu vai aiznestu. Tā nu es sēdēju piecas minūtes smēķēdama un domādama līdz uzrunāju Ramonu, vai viņš gadījumā nevēlas viņu savākt un vismaz novietot uz dīvāna. Ramons smaida paskaidrojot, ka Džons tikko atnācis no Invernesas. Kā redzies, Džons vakarnakt izdomājis iet kājām uz Invernesu, jo darba dienās krogi šeit vienos tiek slēgti, un arī aizgājis par spīti 45 kilometriem un negaisam, bet tikko atnācis atpakaļ un tepat arī nokritis. Džons ir no tiem, kas pavisam nopietni diendienā sevi grūž no klints.
Bet ko tad es? Es parūpējos. Es nevarēju neparūpēties. Šādi cilvēki mani vienmēr iežēlina, atmodinot mātišķās, siltās jūtas.