Vai man vienai šonakt nenāk miegs? Pilnmēness jau laikam tā kā būtu garām, bet trakie tomēr joprojām klīst pa pasauli. Atceros, kādreiz viena druška stāstīja, ka viņa strādājusi valsts iestādē un katru pilnmēnesi pie viņas uz darbu nākusi kāda sieviete ar vaigubārdu, apsēdusies un sākusi stāstīt savu bēdu stāstu - viņu visi gribot apkrāpt, viņai neviens neticot u.t.t. Sākumā mana nabaga naivā draudzene viņai pat noticējusi, centusies kaut ko palīdzēt, kamēr sapratusi, ka tanti vienkārši ietekmē pilnmēness. Galīgi nesmieklīgi. Ja tā padomā, kas var zināt, ka vecumdienās saglabās skaidru saprātu, ka nebūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem? Ka būs forša tantiņa vai lādzīgs večuks un nevis vecā sterva vai sakretējis rūgumpods, kas lamā valdību? Un tas jau tikai labākajā gadījumā - raksturu galu galā mēs paši sev veidojam, bet ko tad, ja uz vecumu nāk bērna prāts? Vai arī - ja vecumdienās jādzīvo pansionātā. Braucot ciemos uz laukiem pie krustmātes, reizēm gadās braukt garām kādam pansionātam dziļi Latgalē. Tur pa parciņu vienmēr staigā vecāki un jaunāki cilvēki pidžamās un ar tādām - nekādām sejām noskatās uz autobusu, kas aizved citādos cilvēkus viņu skrejošajās dzīvēs. Tas taču ir tik drausmīgi drūmi, ja tā padomā. Kāpēc viņi ir tur? Un cik maz vajag, lai tu no daudzsološa jauna cilvēka pēkšņi pārvērstos par graustu. Sākumā par nedaudzsološu un nejaunu cilvēku, bet tad arī par graustu. Un kas to ietekmē?