|
|
Monday, April 9th, 2007
| |
20:05
|
|
Un kāpēc viņš tagad klusē? Un kāpēc viņam bija tāda vieda problēmas? Es viņam nepatiku? Un kāpēc viņš tā izturas, man taču sāp... :(
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, April 4th, 2007
| |
22:09
|
|
| Sunday, April 1st, 2007
| |
12:55
|
Viņš mēģināja, bet viņam nekas nesanāca. Pēc tam viņš ilgi gulēja, skatīdamies griestos. Es izlikos, ka nekas nav noticis, skūpstīju viņa krūtis un kļāvos viņam klāt. Vēlāk naktī viņš mēģināja vēlreiz. Viņš laikam baidījās, ka erekcija atkal varētu pazust, tāpēc iekļāvās akkurāt divās ar pusi minūtēs.
Vai varu piebilst, ka tā bija mūsu pirmā nakts. Un pašreiz es domāju - varbūt lai tā paliek arī mūsu pēdējā?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, January 9th, 2007
| |
13:25
|
Reizēm es tik ļoti ienīstu vīriešus, kas man pievērš uzmanību, ka man gribētos viņiem nodarīt sāpes. Kāds vīrietis reiz man stāstīja, ka visiem normāliem večiem esot mašīna, māja, sieva un mīļākā. Un obligāti jābūt visiem komponentiem. Un obligāti jābūt tieši tādā secībā.
Un es izjūtu naidu - visaptverošu naidu par jebkuru vīrieti, kurš mēģina man tuvoties.
Ja viņi zinātu, ko es patiesībā pret viņiem izjūtu - tā, neslēpjoties un esot patiesa. Ikdienā es esmu ļoti laipna kolēģe, kas pat reizēm mēdz pakoķetēt, bet labas gaumes robežās, pasākumos mani parasti aicina dejot un mēģina ar mani iepazīties. Bet es viņus visus neciešu. Man neviens no viņiem nepatīk.
Ir gan viens izņēmums, bet es nezinu, kas tur vispār sanāks.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, December 26th, 2006
| |
15:10
|
Pirms paaris dienaam tikos ar kaadu viirieti.
Pirmo reizi muuzaa vienaa vakaraa es dzirdeeju vaardu kniebties kaa minimums simts reizes. Visa tiksanaas verbaalaa puse sastaaveeja galvenokaart no vina monologa, kuraa vins staastiija par savaam simpaatijaam - paarsvaraa jauninaam meiteniiteem ap gadiem astonpadsmit. Staastiija par savu dziivi, par attieciibaam ar citiem. Par dziivi. Un ik pa briidim piedaavaaja ar vinu nokniebties. Es ar neitraalu sejas izteiksmi klausiijos, kaa vins juusmoja par savaam bijusajaam, loti skaistajaam meiteneem, tikpat neitraali uzklausiiju komentaarus par savaam D izmeera kruutiim. Tikpat neitraali noraidiiju vina piedaavaajumus horizontaalaa plaaksnee.
Fragments...
Un tad es domaaju, ka ... Klau, ja tu tagad gribeetu seksu, es esmu tam gatavs. (Es papurinu galvu). Nu, tad tev vajag vairāk iedzert (mana glaaze tiek piepildiita). (Pusstundu garš monologs.) Vispaar jau es varu arii sievietei atteikt. Bet, protams, es gribeetu ar tevi seksu. Tu esi ļoti seksuāla... Tu taču paliksi pie manis, vai ne?...u.t.t.
Beigaas es vienkaarsi paluudzu, lai man izsauc taksi. Tas arii viss. Es vinu vairs negribu redzeet - vins man ir kluvis pretiigs. Es priecaajos, ka starp mums nekas nenotika - tad es tagad riebtos pati sev.
Sekss var raisiit gan fantastiskas sajuutas, gan arii izraisiit pretiigumu.
Vai buus kaads viirietis, kura iekaare manii arii izsauks iekaari, nevis pretiigumu?
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Sunday, December 24th, 2006
| |
03:01
|
Sieviete grib seksu ar konkrētu vīrieti. Vīrietis grib seksu. Viņi satiekas. Vīrietis sāk runāt, cik ļoti viņam patīk cita sieviete (divdesmit gadus jaunāka par pašu). Sieviete (desmit gadus jaunāka) saprot, ka viņa vairs negrib seksu ar šo konkrēto vīrieti.
Viss būtu savādāk, ja vīrietis nebūtu tik pļāpīgs.
Lai dzīvo vīriešu pļāpīgums!!!:)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| |
02:58
|
|
| Thursday, November 9th, 2006
| |
23:37
|
Nu, kā jums tas patīk, nesen es vēl tā priecājos par saviem jaunajiem zābaciņiem, bet šodien papēdis nost gan! :(
Kāda laime, ka tuvmā meistars, kurš par četriem latiem un mīļu palūgšanos apsolīja uz rītdienu tos uztaistīt lietošanai. :)
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, October 21st, 2006
| |
00:31 - :(
|
|
Šodien izjutu to, ko nozīmē kaut kas pamatīgi riebīgs. Viens kolēģis grib tikt priekšniekos un sāk bīdīt intrigas - aprunā (ļoti pamatīgi) citu kolēģi, sola man visādus labumus, lai es nostātos viņa pusē. Turklāt tāds kolēģis, kuram neviens darbs nav viņa kompetencē, kurš visus apkārtējos mēdz nolikt zem sitiena, par visiem runā riebeklības. Man nāk vēmiens. :( Kur tādi kretīni rodas?
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, October 18th, 2006
| |
23:29
|
Šodien pēc darba žigli, žigli metos uz vienu no megasuperlielveikaliem. Nebūt ne tāpēc, ka būtu šausmīgākā iepirkšanāsholiķe, bet gan gluži prakstisku apsvērumu vadīta - man bija vajadzīgi jauni zābaciņi, jo kuru katru brīdi var iestāties ziema un tad jau nu būtu par vēlu. Nostaigājos nenormāli, bet vismaz ir rezultāts - tagad istabā stāv liela kaste ar smukiem, melniem zābaciņiem.
Bet kad atnācu mājās, uz sevi bija gluži vai žēl skatīties - tāda noskrējusies, sagurušu seju, drusku samocīta. Un iedomājos, kā būtu, ja man būtu blakus vēl kāds, kurš gribētu, lai es skrienu ne tikai sevis, bet arī viņa dēļ, turklāt gaidītu to no manis kā pašsaprotamu lietu, bet pats neko nedotu pretī. Un sapratu - labi vien ir, ka esmu viena. Pastāv pāri, kuros viens vienmēr ir vairāk noskrējies. Viens variants - mājas rūpēs sieviete, otrs variants - biznesā vai darbā - vīrietis. Bet pareizais laikam jau ir kaut kur pa vidu - kad neviens nav noskrējies, bet mierīgi ir gājis otram blakus un palīdzējis, kad palīdzība bijusi nepieciešama. Tā ka tie, kuriem ir attiecības, saudzējiet tās, ja tās ir to vērtas, bet tajā gadījumā, ja no spoguļa pretī raugās saguris ģīmītis, padomājiet, vai tas tiešām ir vajadzīgs.
Labas attiecības ir labāk nekā būt vienai, bet būt vienai ir labāk nekā būt sliktās attiecībās. Tā ka es joprojām esmu pa vidu.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Saturday, October 14th, 2006
| |
18:58
|
|
Manai pēdējai brīvajai draudzenei ir parādījies draugs. Tas ir labi. Vienīgi tas man liek justies tā, itkā es būtu ne īsti normāla. Šī doma mani vienmēr nomoka. Protams, ka es esmu domājusi par pašnāvības variantiem - izlēkt pa logu, noslīcināties, sadzerties miegazāles, bet ir lietas, kas man tomēr neļauj to izdarīt. Pirmkārt, ja neizdodas to izdarīt ar pirmo reizi, tad var palikt par kropli uz visu atlikušo dzīvi un kļūt par vēl lielāku nastu citiem, nekā pašreiz. Un vēl - man patiešām ir ļoti laba ģimene - ļoti mīļi un sirsnīgi vecāki, vislabākie brāļi un māsa, kādi vien var būt. Es patiešām nezinu, kā es viņu vidū tāda iegadījos. Es nevienā sabiedrībā nejūtos iederīga. Reizēm es apskaužu tos, kas zina, kas viņi ir, jo es par sevi to pateikt nevaru. Es vienmēr jūtos kā krāpniece, kura visiem melo. Es ieguvu ļoti labu izglītību, par kuru visi saka - o, jā, tas ir kaut kas labs, tajā pašā laikā man vienmēr likās, ka es esmu muļķāka nekā citi kursabiedri, lai gan sekmes man nebūt nebija no sliktākajām. Es sevi tik briesmīgi ienīstu - par to, ka kļūstu neizsakāmi kautrīga, kad man jārunā ar simpātisku pretējā dzimuma pārstāvi vai jāuzstājas publikas priekšā, par to, ka neesmu praktiska - man ir problēmas "nošmaukties" un braukt par zaķi ar autobusu, nerunājot nemaz par nopietnākām lietām. Citiem cilvēkiem tā nav, vismaz es ārpus savas ģimenes tādus nepazīstu. Es ļoti gribētu būt normāla - tāda kā citi cilvēki, bet es laikam tāda neesmu un nekad arī nebūšu. Es dziļākajā būtībā neizprotu sev apkārtējo cilvēku rīcības motīvus. Neizprotu, kā var nebūtu uzticams saviem draugiem, acīs runāt vienu, bet aiz muguras - pilnīgi pretējo. Kā es centos iekļauties un neizrādīt to, kāda es esmu patiesībā. Ja es teiktu to, ko domāju, mani nepieņemtu nevienā sabiedrībā. Un tā nu es izliekos, izliekos, izliekos, izliekos, lai mani noturētu par vilku vilku barā. Es nezinu vairs, kas esmu. Es vairs neesmu patiesa nevienās attiecībās, kuras man ir apkārt. Es jūtos drausmīgi vientuļa. Un varbūt tāpēc arī es esmu tik kautrīga, ka baidos, ka tad, kad atradīšos uzmanības centrā, kāds atklās manu patieso dabu un es atkal kļūšu par to pašu mazo meiteni, kurai bērnībā klājās visai grūti, jo viņa teica to, ko domā, nekaunīgākajiem klases puišeļiem un ar to tika izstumta no sabiedrības. Vaina esot jāmeklē cilvēkā pašā. Es to ļoti labi apzinos. Es gribētu kļūt citāda. Bet es nezinu, kā. Es vienkārši esmu nogurusi no dzīves. Es pat esmu mēģinājusi iet pie psihoterapeitiem - man tas nelīdz. Viņi izlikās, ka ieinteresēti klausās, uzdeva tādus jautājumus, kādi viņiem ir jāuzdod (tieši tā kā rakstīts psihologu mācību grāmatās), bet viņi mani nesaprata - tieši tāpat kā mani nesaprastu lielākā daļa cilvēku, ja viņi zinātu, kāda es patiesībā esmu. Es vienmēr jūtos kā krāpniece. To, ka es pati tāda, kāda esmu, nevienam neesmu vajadzīga, es sapratu jau savā izlaidumā, kad no vienkāršās skolniecītes mani ar kosmētikas, matu sakārtojuma un jaunas kleitas palīdzību padarīja par meiteni, kurai apkārt visu laiku spietoja puiši, lai gan skolas laikā neviens man uzmanību nepievērsa. Kopš tā laika es neatļaujos no mājas iziet neuzkrāsojusies (saprāta robežās, protams), jo liekas, ka tikai kosmētika padara mani kaut cik pievilcīgu. Arī daži saņemtie draudzeņu komplimenti par to liecināja - man tika pateikts, ka es esot ļoti skaisti uzkrāsota (es sajutos kā siena, uz kuras kāds ar otu būtu uzzīmējis vaibstus), ka man (uzkrāsotas) esot ļoti skaistas lūpas. Es neteikšu, ka gribētu izdarīt pašnāvību. Bet es gribētu vienkārši nebūt vai nekad nebūt bijusi. Es esmu nogurusi no dzīves. Man jau kopš kādiem trīspadsmit gadiem likās, ka zinu, kāda ir dzīves jēga - nodzīvot savu dzīvi tik labi un laimīgi, kā tas ar tavām spējām un iespējām ir iespējams. Arī tagad es domāju tāpat. Bet reizēm es vienkārši jūtos nogurusi no dzīves - nogurusi no vientulības, nogurusi no izlikšanās, nogurusi no tā, ka neesmu viltīga un slīpēta. Nogurusi no tā, ka jāizliekas, ka man patīk un es atbalstu iedzeršanas, lai gan patiesībā man lielākā daļa alkoholisko dzērienu negaršo un reibums man arī nekādu prieku nesagādā, jāizliekas, ka aprunāšanas un intrigu vīšanas ir normāla parādība, jāizliekas, ka kaut kādi kreisie ienākumi ir labi un pareizi. Es esmu pieradusi, bet nogurusi būt viena.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Tuesday, October 10th, 2006
| |
01:27 - Sasodīts!
|
Bļāviens, pašreiz mana dzīve atkal sāk izskatīties tāda pati kā pirms trim gadiem - mācības, darbs, ilgas dzīvošanās nomodā, miegs - īpaša privilēģija. :( Un tad vēl no man, no love. :(:(:(
Sēžu un domāju, ka tāds preikšmets kā statistika lielu daļu cilvēku varētu novest līdz mazvērtības kompleksiem. Bet kāpēc visā tajā grāmatu lērumā, kuram es buros cauri nav nevienas tādas, kurā statistisko hipotēžu pārbaude būtu izskaidrota daudzmaz jēdzīgi? Reizēm es nesaprotu cilvēku vēlmi runāt un rakstīt svešvārdus tur, kur bez tiem var iztikt. Bet, redz, nevar, jo kā tad savādāk varēs pazīmēties, izcelties uz citu fona? Sāku apsvērt domu, ka varbūt būtu prātīgi šovakar iet gulēt un rīt celties augšā tā labi agri - ap pulksten pieciem. Doma patiesībā nebūt nav slikta.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, October 9th, 2006
| |
02:52
|
|
Vai man vienai šonakt nenāk miegs? Pilnmēness jau laikam tā kā būtu garām, bet trakie tomēr joprojām klīst pa pasauli. Atceros, kādreiz viena druška stāstīja, ka viņa strādājusi valsts iestādē un katru pilnmēnesi pie viņas uz darbu nākusi kāda sieviete ar vaigubārdu, apsēdusies un sākusi stāstīt savu bēdu stāstu - viņu visi gribot apkrāpt, viņai neviens neticot u.t.t. Sākumā mana nabaga naivā draudzene viņai pat noticējusi, centusies kaut ko palīdzēt, kamēr sapratusi, ka tanti vienkārši ietekmē pilnmēness. Galīgi nesmieklīgi. Ja tā padomā, kas var zināt, ka vecumdienās saglabās skaidru saprātu, ka nebūs par nastu saviem bērniem un mazbērniem? Ka būs forša tantiņa vai lādzīgs večuks un nevis vecā sterva vai sakretējis rūgumpods, kas lamā valdību? Un tas jau tikai labākajā gadījumā - raksturu galu galā mēs paši sev veidojam, bet ko tad, ja uz vecumu nāk bērna prāts? Vai arī - ja vecumdienās jādzīvo pansionātā. Braucot ciemos uz laukiem pie krustmātes, reizēm gadās braukt garām kādam pansionātam dziļi Latgalē. Tur pa parciņu vienmēr staigā vecāki un jaunāki cilvēki pidžamās un ar tādām - nekādām sejām noskatās uz autobusu, kas aizved citādos cilvēkus viņu skrejošajās dzīvēs. Tas taču ir tik drausmīgi drūmi, ja tā padomā. Kāpēc viņi ir tur? Un cik maz vajag, lai tu no daudzsološa jauna cilvēka pēkšņi pārvērstos par graustu. Sākumā par nedaudzsološu un nejaunu cilvēku, bet tad arī par graustu. Un kas to ietekmē?
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Saturday, October 7th, 2006
| |
17:20 - Vīrieši, prezervatīvi un ...
|
Nu, tas nu ir noticis, esmu iestūrējusi "godpilnajā" vecmeitas statusā, kad visas radu tantes katros kapusvētkos pienāk klāt un apjautājas par to, kā tad man sokas privātajā dzīvē un vai es nedomāju, ka man vajadzētu tuvākajā laikā parūpēties par pēcnācējiem. Varētu padomāt, ka es negribētu bērnus. Protams, gribētu, bet tikai no normāla vīrieša.
Te nu rodas jautājums, kas mūsdienās ir normāls vīrietis? Kāds mans labs paziņa vienreiz man teica, ka viņam liekoties, ka es savā dzīvē no vīriešiem sagaidot pārāk daudz - mūsdienās katram normālam vīrietim vajagot mašīnu, māju, sievu un mīļāko - tieši tādā secībā. Un obligāti - visus komponentus. Un es viņam norādīju, ka minimums, ko es sagaidu (sākot satikties ar kādu), varētu būt tas, ka viņš pats spēj sevi uzturēt, neaizraujas ar narkotikām, azartspēlēm un alkoholu, kā arī neapgādā mīļoto sievieti ar visām iespējamām ginekoloģiskām kaitēm, kādas ir/vēl nav sastopamas mūsu platuma grādos. Runājot tieši par veneriskajām slimībām, mani vienmēr ir šokējusi lielas daļas vīriešu nevērība pret šo jautājumu. Ko tik nav nācies uzklausīt - sākot ar to, ka mīlēties bez prezervatīva taču esot SKAISTI (tas nekas, ka piedāvājums nāk jau pirmajā vakarā un viņš mani redz pirmo reizi), turpinot ar to, ka vīrietis principā nelieto prezervatīvus, jo tas neesot dabiski (dabiski laikam ir apsēklot katru, kas ļaujas, un pēc tam kā ērzelim lēkšot pa plašo pasauli, glaudot visu bērnu galviņas, ja nu viņējais), vai arī vīrietim pret prezervatīvu esot alerģija u.t.t. Pēdējā laikā es vienkārši jau laicīgi ieklausos tajā, ko vīrietis runā attiecībā par šo tēmu un izdaru secinājumus - ja vīrietis nelieto prezervatīvus, lai viņš iet dillēs. Varbūt es nebūtu tik kategoriska, ja draudzeņu un, diemžēl, arī mana personīgā pieredze nebūtu parādījusi to, ka par sevi ir jādomā arī tad, kad to galīgi negribas darīt. Kādai manai draudzenei bija aborts, pēc kura viņa nekad vairs nevarēs palikt stāvoklī - viņas pirmais puisis, kuru viņa tiešām mīlēja, zināja "drošu" metodi - pārtrauktais dzimumakts. Vēl pāris citām dzīvē sanācis tā, ka mīļotie vīrieši apgādājuši ar nopietnām saslimšanām. Arī es pati kādreiz šādi "iekritu" - puisis tik ticami meloja par to, ka bijis Infektoloģijas centrā uztaisīt visas analīzes, ka es viņam noticēju. Un rezultāts - pēc mūsu pirmās un pēdējās nakts (pēc četru mēnešu tikšanās perioda) es par piemiņu no viņa saņēmu infekciju (par laimi, viegli ārstējamu), viņa atzīšanos, ka viņš ir samelojis par pārbaudēm, kā arī to, ka viņam ir bijušas citas sievietes. Turklāt viņš beigās man arī pateica, ka viņš "principā" nelietojot prezervatīvus. Tad es beidzot ieraudzīju mana puiša patieso seju. Un sapratu, ka man var būt "da jebkas", tajā skaitā HIV( ja viņš ar šādu attieksmi ir drāzies pa labi, pa kreisi (to viņš tiešām arī bija darījis)). Bet par to var pārliecināties tikai pēc sešu mēnešu perioda, kad ir izstrādājušās antivielas. Un tā es sešus mēnešus domāju par to, ka, iespējams, viena nakts ir sagrāvusi ne tikai manu, bet arī visas manas ģimenes dzīvi. Samērā riebīgi. Šajā laikā es ļoti daudz uzzināju par HIV. Gan to, ka ar to var inficēties arī tad, ja nodarbojas ar orālo seksu, gan to, ka Latvijā pēdējā laikā visstraujāk pieaug inficēšanās tieši jaunu, heteroseksuālu cilvēku vidū.
Ar mani viss ir kārtībā, bet kopš tā laika jau pāris attiecības ir beigušās tieši tajā punktā, kur sākas sarunas par drošu seksu. Pāris reizes es piedāvāju aiziet kopīgi pārbaudīties. Puiši par to nenormāli apvainojās, viņiem, lūk, viss esot kārtībā. Var viņus saprast - viņiem salīdzinoši daudzām šādām slimībām sākotnēji nav jūtami simptomi, turklāt vīriešu žurnālos (konkrēti FHM) ir sarakstītas TĀDAS STULBĪBAS par STS, ka pilnīgi gribas to rakstu autorus piekaut, lai gan es principā esmu pacifiste.
Un tā nu es esmu viena - es sapratu, ka galīgi negribas riskēt ar dzīvību tādā veidā, ka var saslimt ar AIDS. Tad, kad tev būs tāda veida ziepes, tu patiešām paliksi pavisam viens. Tāpēc - lai dzīvo seksuālās enerģijas sublimēšana garīgajā. Kas cits gan atliek?
|
|
(ir ko piebilst)
|
|
|
|
|