Peldēšanās stāsts
Lielā karstuma mocīts pagāšnedēļ Kjērpis nobriest svārku vilkšanai, jo pat pusbiksēs jāmirst nost no karstuma. Bet pie svārkiem, kā par nelaimi, der tikai iešļūcenes, kam ir niķis paberzt kāju pirkstus. Tā nu nedēļas nogalē, skumji nolūkojies uz saviem kreveļainajiem kāju īkšķiem, Kjērpis velk kājās ērtās kurpes un dodas uz laukiem saulespuķes, vīnogas un ābolus ēst. Un, protams, kur nu bez upes. Bet Kjeerpis tāds nīkulīgs pilsētnieks palicis, iet lēnām līdz peldēšanās dziļumam, pastāv, padrebinās. Bet, kad nu sadūšojas un ielec, ūdens izrādās tiešām patīkami silts, Kjērpis laimīgs, peld. Tad sajūt, ka kaut kas tā plakš! plakš! plakš! pret kājas īkšķi. Kjeerpis pabrīnās, nodomā, vai tiešām tas pušums tik liels bija, lai tagad ādiņa atplīstu un plakšķinātos pret īkšķi. Kad ārā no upes lienot atkal Kjeerpis sajūt plakšķināšanos, viņam pēkšņi rodas Aizdomas. Aizdomu šausmināts, šis rauj kāju ārā no ūdens un, kā tad!, pie tā nelaimīgā īkšķa kreveles pieplakusi un piesūkusies karājās itin krāšņa melna dēle. Kjeerpis riebumā cenšas to notraukt, bet dēlei ne prātā nenāk atrauties no iecerētajām pusdienām. Tomēr Kjērpja panikas lēkmes izraisītu kājas kratīšanu pa ūdeni viņa tomēr neiztur. Krastā atliek vien pasist padusē kurpes un doties mājās basām kājām, jo asins līst aumaļām.
Mājās vēl sagaida vecāku šausmu stāsti par iekaisumiem un pampumiem, tamdēļ tiek sameklēts vecs jods no 70iem gadiem un kliņģerīšu tinktūra no 80iem un viss nodezinficēts.
Dīvaini, agrāk dēles tik ēdelīgas nebija, lai tā pie cilvēka trauktos.

Nākamajā dienā, kad uz upi ir aiziets bez peldkostīma, jo tāds pavēss jau un dēle vēl svaigā atmiņā, tad, aizvējā gozējoties, Kjeerpis tomēr sabriest savā vientuļajā upesmalā puspliks ielekt nopeldēties, šovasar droši vien pēdājo reizi un tā, kad nez no kurienes sarodas bars ar laivotājiem un izjauc visus plānus, jo gaidīt kamēr viņi pazūd nav laika, jāskrien uz autobusu.
Tā nu atliek vien man atmiņas par melno ļerpatiņu.