Mēs pazūdam savos idālos.
Līdziniekos.
Mēs visi, izrādās slīkstam vienā sāpju upē.
Mēs visi domās sēžam tur uz tām stutēm.
Un visi reizē graužam sāpēs pirkstus.
Nezināju, ka būs tā.
Nezinājām, neticējām.
Laiks ripo kā liels laukakmens
pār jūtām, kas veidotas no porcelāna.
Mēs kavējamies atmiņās un datumos.
Mēs zūdam laikā un telpā.
Cilājam vecās lietas un neziņā slīkstam.
Klusi sāpēs aurojam.
Sapņos, sapņos mēs lidojam.
Tu nāc, tu ej.
Mēs nākam, mēs ejam.
Kā pajukusi puzle, kurai pazudis gabaliņš.
Grozies kā gribi, pilnvērtīga tā vairs nebūs nekad.
Lai kā tu pats to gabaliņu aizvietotu,
tas nekad neaizvietos īsto.
Lai censtos ignorēt faktu ka tā tur nav
Nekādi tev nesanāks.
Un ja veco puzli izmestu,
Tad jaunā nemaz skaista nešķistu.
Uz mūžu tev lauzta sirds.
Izlikties nevajag, tikai sadzīvot.