Es zinu, ka pienāks tāda diena, kad es teikšu to, ko es nevēlos un nevēlēšos teikt. Tas ir kā lāsts. Tas būs kā lāsts, sekos kā tas. Un nekādi divdesmit gadi to neizdzēsīs, visticamāk, lai neteiktu absolūtu "jā" tam, kam es nekādā ziņā nevēlos teikt "jā".
Tas izskanēs kā bazūnes no visām debess pusēm, no saules, tieši sejā. No vienīgās saules, ko esi zinājis.
Es izplaukstu. Tas ir mans pavasaris - šī izpratne no skaidrām debesīm, kuras mīlīgajā gaismā mēs cepām smilšu raušus.
Spēks ir manī, tikai manī, un kā es teikšu - tā notiks.
Nāc mājās, laiskā ziema, satinušies segās pie kamīna mēs sēdēsim. Bet virs galvām dūmos peldēs sātans, kurš Tevi žēlos, kā ir žēlojis visu Tavu mūžu, līdz Tu aizmigsi tajā miegā, pēc kura nebūs lemts mums būt kopā.