nu tā
tagad es ņemos kā maza meitene - jā,lūk!
neaiztiec mani,es mūs rakstu!
vienmēr,tā klusi - pieklusināti,pat... skaitu stundas,sekundes,minūtes,visu visu to laiku,laiku kad cilvēks nav viens tikai ar savu pasauli un fantāziju.kā tas ir,kad divas blakuspastāvošas matērijas ir kopā.it kā cilvēks ikdienā ir pats par sevi - būtne,ar vēlmēm,kaprīzēm,mūzikas molekulām apkārt,ar savu auru,krāsām un pasaules izziņas spējām BET tad,kad pienāk brīdis un ir apjausma - es neesmu tikai ar savām domām,ir blakus idejas,pieskārieni,kas ir iespraukušās manā prātā un ikdienā un ir tā,ka acīs ir tas noslēpumainais spīdums,un viss it kā ir mazliet savijies,ne jau pavisam...mēs turpinam eksistēt kā divi dabas elementi,bet... ir tā mazā atkarības sa-jū-ta. pat ne maza...un tad šķiet - jā,šis ir moments,kad tālākais laiks skries pats,to nevajadzēs skaitīt vai mudināt,tas būs... reizē ar Mums.
nu ko,pusgads,esi bijis diezgan krāsains,mirdzošs,satraukumpilns,emociju melodiju saviļņots un kaislīgs.
un es nemāku to visu uzrakstīt... šodien.