kramējam mantas ar mammu un es saku, smejies vai raudi.
nu kā var šitik smieklīgi uzskati būt.
viņa, redz, nu nekādi nevar saprast, kā ar būt vienalga, ko padomās kāds, ko es redzu pirmo un pēdējo reizi. nē, tā nevarot nu gan. un tas nekas, ka sega tiek likta, loģiski, ka iekš konverta, bet redz, esot jāliek tā smukākā, bet es spītīgi klusējot ņemu savu mīļāko segu un visj. un ar kādām acīm man bija uz viņu jāspaskatās, lai viņa nesāktu man saiņot līdz šķīvjus. teicu, ka pirkšu jaunus un visj.(tekstu- un no kā tad tu ēdīsi, atnāksi nogurusi mājas, un kā tad tu ēdīsi..-es jau vispār laižu gar ausīm)
labi, izdarībās ar spilvenu es viņai piekritu, citādi man pusstundu nāktos stāstīt, kāpēc man ir vienalga, vai viņa tur liek kaut ko apkārt vai ne.
viņa nudien ir smieklīga.

tā mēs te dzīvojam.