Agrāk, kad dzīvoju pie ex, apmēram divreiz satiku tipu, kurš sevi dēvēja par Goiko vai Guntaru. Patiesībā tas bija jucis Jānis Balodis pēc frizūras iznīcināšanas. Abas reizes mugurā bija precīzi viens un tas pats tēla apģērbs - zaļais džemperis no mūsu pirmās tikšanās reizes un gaišas bikses, ko arī atceros itin labi. Džemperis ideāli paslēpa tetovējumu uz skausta, kas ir viņa vienīgais tetovējums. Abas reizes stundām ilgi man kaut ko pūderēja par it kā fizikas teorēmu, kur aprakstīta elektrona nespēja izlīst cauri šķirbai, kur jau ir cits elektrons. Kaut kas tamlīdzīgs. Tā arī neiebraucu, ko šis no manis vēlējās.
Nospriedu, ka abi ar ex ir salietojušies un vēlas mani iznest cauri vai vienkārši apkrāpt, vai panākt, ka man aiziet širmis. Ko līdz Ziemassvētku lampiņas, ja istabā ir salietojies mēsla gabals? Neko nelīdz, bļe. Tur līdz tikai cirvis.