Santa
Un me smejas tādus jocīgos Ziemassvētku vecīša smieklus. Ak, es un mana dīvainā uztvere.
Šodien izlēmu, ka manā morālā stāja pieļauj, ka es uz bibliotēku aizdotos ar jaunajām kurpēm. Cik nu jaunas, mēnesis jau apkārt, bet ievalkātas vēl nav. Bet jāievalkā, vēl nedēļa laika palikusi. Ja šeit es mierīgi varu staigāt apkārt botās, tad Rīgā neviens spēks mani neizdabūs laukā no mājas apavos, kas mani nepadara vismaz par 4 [četriem] centimetriem garāku. Tā nu es biju baltās kurpītes jau mazliet ienēsājusi pa mājām, vienreiz bijusi lielveikalā, no kā dabūju maziņas noberztas pēdiņas, kroch, izlēmu, ka nu ir brīdis, kad jamās pakļausies manai gribai. Ui.. Kkur pusceļā manīju, ka nu neir labi, galīgi slikti īstenībā ir. Ja vēl tikai baisi sāpētu, ok, bet izskatījās, ka kurpītes tiek notraipītas ar kko, kas aizdomīgi izskatās pēc asinīm. Kā tad, tā arī bija, abām kājām. Sore, pofig par kājām, bet asinis no balta ārā dabūt ir pagrūti. Me, protams, arī nav kkāds šāds tāds chars, es ir kurpju veterāns. Kas tikai nav bijis.. Reiz, kāpjot iekšā trolejbusā, platformzābaku zole palika uz ielas.. Vienreiz aizmirsu kurpes pludmalē, pēc tam vēl veselu nakti laimīga nostaigāju pa Liepāju basām kājām. Citreiz atkal apzināti izvēlējos novilkties, jo pakustēt uz priekšu vairs nevarēja nu nekā. Un neesmu es pavisam duma, man kājas pajocīgas, nevienas jaunas kurpes neder uzreiz, kkādas nepatikšanas tulznu un noberzumu izskatā ir garantētas vienmēr, mainās tikai intensitāte. Visādas šāda veida atrakcijas man ir iemācījušas to, ka analoģiskās situācijās noder citas kurpes, ko varētu uzaut. Tā nu es, sēžot uz soliņa kkur netālu no universitātes bibliotēkas, izvilku no somas savus šļūcamapavus un lēnām un uzmanīgi mēģināju nodabūt no kājām savas baltās, glītās kurpītes, lai ievērtētu postu. Kā tad, divas magnificējošas tulznas, viena jau plīsusi, otra tāda diezgan neredzētas šķirnes, jo pilna ar asinīm. [Atvainojos par detaļām.] Viena pēda nošķīdusi ar asinīm, otra nē, bet sāp nejauki. Kurpēm nodarītais ļaunums nav tik traks, jo laikus pamanīju nelaimīti. Tā nu es tur sēdēju un sāku tērēt dzeramo ūdeni mazgāšanās nolūkiem, bik pašļakstinājos, notīrījos, jo, redz, nedomāju, ka mans tābrīža izskats bija gana piedienīgs, lai apmeklētu akadēmisko bibliotēku. Tā, ja. Nez, ko tagad darīt. Kājas izskatās un sāp baisi, bet nekas no manas ierobežotās, bet lieliski izmeklētās garderobes neder bez šīm kurpēm. Vismaz divas dienas no kurpju pierunāšanas akcijas nu ir jāizlaiž. Ek.
Un tagad jautrais punkts - kad nonācu pie lodziņa, kur jāieraksta šābrīža mūzika, konstatēju, ka skan tas, ko arī ierakstīju. Smiekls tāds parāva. ;)