iz atmiņu vācelītes
Kad pirmo reizi ciemojos pie sava nu jau diezgan labā drauga Skotijas dienvidos, viņš bija man sagatavotajā istabā uz kumodes nosēdinājis rotaļlietu - ļoti senu ar kaut kādiem salmiem pildītu auduma klaunu. Tas arī bija pirmais, ko pamanīju, ieejot istabā, jo man ļoti, ļoti nepatīk klauni. Nu jā, un tad mēs netīšām piedzērāmies, mums bija ļoti jautri, tad bija ļoti vēls, un es sapratu, ka tagad ir pienācis tas neizbēgamais brīdis, kad man ir jāiet gulēt vienā istabā ar klaunu. Un ka es noteikti nespēšu gulēt, arī dzērumā ne. Tāpēc pārvarēju sevi un palūdzu, lai klaunu aizvāc. Iestājās neērts klusums, un Kevins atzinās, ka klauns dzīvo tur ieslēgts visu laiku, jo arī viņam ļoti nepatīk klauni. Sapratām, ka no klauna jāatbrīvojas. Iedzērām vēl drosmei, un... klauns pa logu tika izmests ārā uz jumta un logs tika aizvērts, jo bija sācies negaiss. Tad mēs izlēmām to vēl mazliet nosvinēt un verandā vēl kādu stundu uzjautrinājāmies par to, kā klauns plosās pa jumtu un mēģina tikt iekšā.
Jā, un tad pēc gandrīz mēneša mēs atcerējāmies, ka klauns vēl joprojām dzīvo uz jumta. Šovakar viņu atcerējos un iedomājos - nez, kā viņam tur uz jumta iet?