Šūšanā man vislabāk patīk tas, kā, diegiem un minūtēm ejot, lēnām atklājas plāns. Tu sāc šūšanu ar aptuvenu ideju, konceptu tam, ko vēlies radīt. Saproti, kas ir izejas punkts, no kura jāsāk, tas ir, pamata piegrieztne, galvenās vīles, pamatsastāvdaļas. Tālākais atklājas pamazām – domājot par nākamo un aiznākamo detaļu, izvirzās jaunas formas, tu sāc apjēgt, kādā secībā ko vajadzētu šūt. Šeit (vismaz man) parasti parādās arī pirmās kļūdas, tikai tāpēc, ka iekrītu milzīgajā (patiešām milzīgajā) šūšanas azartā un nepaguļu pa nakti ar domu pilnu galvu. Vajag visu tūlīt, uzreiz, interesanti, forši, man noteikti viss sanāks! Aizraujos, un beigās - kaudzīte dumju kļūdu. Pēdējās divas naktis no manis prasa dzelžainu atturību, jo gribētos jau līdz rīta gaismai sēdēt pie adatām un šķērēm, bet man izdodas atturēties. Lēnām izgaršot to detaļu atklāšanās procesu, aptvert kļūdas vēl pirms to pieļaušanas un nesteidzīgi, asprātīgi domāt risinājumus daudzajiem mazajiem šūšanas jautājumiem katras vīles galā.

Tikko izciemojās Anna. Ksjuša pavasarī mirusi, bet dzīve turpinās ar jaunu kaķēnu. Mākslinieku pārītis Purvciema dzīvoklī, kura balkona puķēs vārna pūdē sev vakariņas.