Daba
Laivas peld pa upes virsmu. Daži vēzieni ar airu sašķeļ ūdens ņirboņu un mēs ar G. virzāmies uz priekšu pa Braslu. Stāvi krasti, oranži kā saulrieti, ieskauti mežonīgā sūnu un ķērpju jūrā. Maza eglīti, gredzenā savērptā stumbrā turas pie klints ar dažām saknēm, kailām un redzamām. Izstāsti man savu noslēpumu, kā? Spītējot apstākļiem, tu zaļo, kamēr citi koki nokalst puķu pļavās. Mūsu laiva uzsēžas uz sēkļa. Neredzamie zemūdens akmeņi. Viens paņēmiens- pabraukt atpakaļ. Otrs paņēmiens- asiem un spēcīgiem vēzieniem laivā svārstīties uz priekšu. Atkāpies vai cīnies. Nav viena paņēmiena. Katram sēklim savs.
Ieplūstam no šaurās Braslas Gaujā. Gar krastu mūs sagaida sudraboto vītolu rinda. Kā dabas sastādīti, lai izceltu Gaujas krastus. Kā tik plata un varena upe var būt tik sekla? Ārējais izskats tik maldīgs. Izvelkam laivu un atgriežamies pilsētā.