Stresainākais pusdienu pārtraukums kopš aprīļa. Tagad jūtu spēcīgu vēlmi ziedot (domāju arī par upurēšanu, bet tomēr vairāk ziedot) pateicībā par to, ka saruna izvērtās labi. Paldies, paldies, paldies!
Totāli (nu labi, labi, ne jau totāli, nepiesiesimies pie vārdiem) varu saprast senās civilizācijas, kurām bija tik daudz šķietami nezināmā vai domājami ārēji kontrolējošā, ka bija vēlme pie lieliem/bailīgiem/neziņas soļiem aicināt pēc Augstākas palīdzības, lai viss noritētu veiksmīgi. Bučiņas visiem!