šodien braucu ar velosipēdu no atgāzenes līdz bērnu pasaulei. telefons, maita, bija nomiris, un tāpēc pirmo reizi miljons gadu laikā man nācās kustēties cauri pilsētai bez muzikāla pavadījuma. teicu sev: "nu, te nu mēs esam. mana balss un manas ausis." Kādu laiku braucu klusumā. Kad tiku pāri akmens tiltam, klusumu nomainīja pilsētas trokšņi. kaut ko domājot nemanot nonācu mājās. Labāk tomēr ar austiņām.