šis jāņu pilnmēness vispār bija tāds pizģets, ka vēl tagad nevaru atiet.
protams, ka visas dzīves likstas uz pilnmēnesi nenovelsi. bet nu kur šitik spēcīgi emocijas var kačāt?! piemērams, pag. svētdienas rītā ierados kačālkā ar tādu kamolu kaklā, ka teicu trenerim, lai nesabīstas, ja asaras sāk birt (nē, nav pms). nesāka. bet fakts, ka pus treniņu neatceros, jo cīnījos ar galvā notiekošo bardaku. uz bimbu vilka krietni vēl pēc treniņa arī. tajā momentā likās, ka pasaules gals un #vissirslikti.
pirmdiena un otrdiena bija mega kolēģu kašķīšdienas, visiem gribējās uzvilkties par neko, man, savukārt, gribējās plinti nevis krūmos mest, bet tiem kolēģiem pa pieri. un pēc tam pacelt cepuri un visus dirst pasūtīt. noturējos.
vakar it kā viss ok, diena sākās diezgan mierīgi. pēcpusdienā, uz mītingu uz otru viesnīcu braucot, divas diezgan tuvas avārijas situācijas (vienā čuvaks vienkārši uz brauktuves pēkšņi izleca priekšā, otrā - viens debīlis aiz nepārredzama līkuma bija apstājies izlais pasažierus). rekacija man diezgan asa, paspēju nobremzēt un nolamāt abus gadījumus. turpmākās desmit minūtes braucu paranojā - kas vēl notiks?! karoč, pati sevi nenormāli uzskrūvēju, un tas pirms tā jau stresaina mītinga, kuru atsēdēju tomēr godam, ar trīcošām rokām gan.

šodiena rādās tuč tuč rāmāka, tomēr kaut kāds neizskaidrojams nemiers un trīce vēl iekšā sēž. help!

man vajag brīvdienas! tagad! un daudz!