Lietuvas brauciens pagājšnedēļ
Braucu vienā mašīnā ar Resni un Iedomīgo. Ļoti veikli viņi no saviesīgām braucientēmām pāriet pie lietas, proti, no Rīgas līdz robežai lielās Iedomīgā, no robežas līdz Paņevežai lielās Resnis. Manis tur nav vispār. Paņevežā es paziņoju, ka gribētu tagad priekšā, un beidzot iestājas klusums. Varu arī izstiept kājas. Aizmiegu.

Leišu jaunais ofiss ir stikla būrī industriālā rajonā. Sienas tur ir cilvēka augstumā, sēdus pastāv ilūzija par noslēgtu telpu, bet stāvus - plašums, un nav skaņas izolācijas. Man jau labāk patīk mūsu mietpilsoniskais ofiss, kur istabiņu dalām vien ar abiem puišiem, un kur es bieži palieku pat viena. Toties terase viņiem ir milzīga. Un arī kafija laba.

Pēc pusdienām sastrīdos ar Iedomīgo oficiantes dēļ. Oficiante nerunāja ne krieviski, ne angliski, un mēs cits caur citu čalojām un minējām, kas varētu būt kurš ēdiens, jo arī ēdienkarte tikai lietuviski. Un tagad Iedomīgā piepeši sāka oficianti aizstāvēt, ka viņai bijis ļoti grūti un mēs viņu pazemojuši. Es tur nekādu pazemošanu nesaskatīju. Protams, ka seši cilvēki ārzemēs pie galda nav klusi, un nevienas svešvalodas neprašana nudien ir viņas problēma. Galu galā, mēs taču neko tādu nedarījām, nu drusku pabļaustījāmies, nu izrādījām savstarpēju neapmierinātību latviski, ka daudzi no ēdieniem ņera, bet paēdām tak un samaksājām, i neko sliktu neteicām, Priekšniece pat dzeramnaudu atstāja.
Ai, da meitenei patiesībā nebija ne vainas un mani viņa pārāk nekaitināja. Mani kaitina Iedomīgā, un par 50% vaina ir manī.