Kad es bērnībā atļāvos čīnkstēt, ka reizēm no skolas jāiet 4 km ar kājām, vecmamma aizvēra man muti ar stāstiem par bērnību, kad vajadzēja katru dienu 10 km iet uz skolu pa mežu ar lakatā iesietām grāmatām. Jā, jā, bet internetā cilvēki reizēm kauc, ka sīkajam jānoiet vienas RS autobusa pieturas attālums ar kājām. Pa asfaltu. Garām hotdogu bodei. Ar izsekojamu telefonu kabatā. Rīgas bērni... Ir mīkstie. Mēs bērnībā arī vienmēr brīnījāmies, kāpēc tie sīkie rīdzinieki ir tādi zīmuļi. Pat ar parastākajām mantām mēdza zīmēties. Bet viņiem tak tur nekā cita nav, viss ir tikai par naudu. Tad nu atliek zīmēties ar izdomātu naudu. Piemēram, tur brilles ar bruņurupučiem nindzjām, nu, wow, bet ko lai es saku, ja man brilles nevajag.