Uz mani melnas kameras veras. Skaisti. Novērošanas kameras. Mazas melnas actiņas. Piefiksē manu pirkstu degunā. Piefiksē apakšbikšu maliņu,kas draudzīgi izlīdusi paskatīties, kur tad atrodas viņu īpašniece. Piefiksē košļenes ievietošanu mutē. Piefiksē acu berzēšanu. Piefiksē acis, kas skatās tālumā.Piefiksē muguras sāpes un kaulu krakšķēšanu. Piefiksē. Piefiksē. Piefiksē.
Un? Un ko tad ar to visu iesāk? Neko. Kāds var būt paskatās. Paķiķina. Par to, ko redz.
Maz gan mēs redzam. Redzēto interpretējam. Spriežam. Pasmejamies. Aizmirstam. Ejam tālāk.

Tualetē, sēžot uz poda un pārdomājot dzīves jēgu, izdzirdēju jautru meitenes balsi: "Mēs varam aiziet un KAUT KO NOPIRKT. Vai aizbraukt un KAUT KO NOPIRKT." Es paliku sēžot uz poda un domāju, kurš čurā uz poda maliņām. KAUT KO NOPIRKT. NOPIRKT. NOPIRKT.
"Buraķina bil tupoj. Tupoj. Kak drava."

Un smalkas tās meitenītes. Ar krāsotām lūpām. Un acīm kā pērlēm. Un nagi tik stingri. Un pirksti kā bērzu zari. Un putekļu kaudzes zem gultas. Un netīras drēbes samestas uz krēsla. Un Nina Richi smaržūdens somiņā. Un piecas dienas neiznesta miskaste mājās. Un balti zobi. Holivudas smaids. Un mātei mājās: "Bļeģ. Ej tu ieskrieties. Dura tāda". Un sarkans vīns stikla glāzē. Un netīra tējas krūze. Un zīda vakarkleita. Un smalkas mākslīgās ādas kurpes. Un caurs Tkrekls. Un trīs nedēļas nemazgāta gultas veļa.
Smalkas tās meitenītes. Skaistas viņas uz ielas. Skaistas.