Back to basics
Es noguleeju eksaamenu. Aizguleejos. Pamodos desmitos, pat neatceros zvanu, kas septinjos zvaniija. Shito paniku, shito lamaashananos, neveiksmes izjuutu, kaunu, bailes.. Balkonaa nopiipeeju cigareti kaados chetros, piecos vilcienos, galva reibst, gar aciim zaljsh, viss griezhas. Ko dariit? Kas tagad buus? Kaapeec, kaapeec, pie velna, KAAPEEC es taa daru? Kaapeec man neizdodas? Aatri, manupraat, negaidiiti aatri pienaaca briidis, kad es sev pateicu: "Calm down, mieru, tikai mieru, panika neko labu nedod, domaa labaak, ko tagad dariit." Un es nomierinaajos. Aizdevos uz instituutu, vislaik apdomaajot dazhaadus variantus, kaa izkljuut no shiis ljoti nepatiikamaas, bet ne tuvu ne tragjiskaas situaacijas. Man smagi noveicaas, tiku pie eksaamena rakstiishanas divas stundas peec eksaamena saakuma. Paarlieku labi, domaajams, nesanaaca, man nav ne jausmas, vai ir nolikts vai nee, bet ir uzrakstiits.
Tagad juutos videeji dranjkjiigi. Bail iedomaaties, kaa justos, ja es netiktu pie rakstiishanas. Da lab, par to nav jeegas domaat. Galvenais ir izmantot sho gadiijumu, lai: 1) koncentreetos uz to, kas veel padaraams; 2) vairs taa nedariitu. Es sevi vienk paarveerteeju. Nu, nav nekad taa bijis, ka es aizguljos ar sireenskaljuma pulksteni + apzinju, ka ir eksaamens. Visaadi peedeejaa laika notikumi noteikti ir ietekmeejushi manas speejas, bet neticu un nedomaaju, ka vaajsh gribasspeeks vai slinkums lika man shodien shitaa nolaameeties. Nezinu ceelonjus. Tos gan dereetu noskaidrot, lai shaadi vairs nenotiktu nekad. Es nemeegjinu sevi attaisnot. Tas nav attaisnojami.
Tagad galvenais ir koncentreeties uz semestra darba rakstiishanu. Tas, kas man pirms gada liktos ne tikai normaali, bet pat afigenna viegli - uzrakstiit semestra darbu piecaas dienaas - shobriid liekas esam gandriiz nereaali. Teemu es nesaprotu necik, jaaraksta ir valodaa, kuraa shaada veida darbus nekad neesmu rakstiijusi, bet - kaa es te staavu, lab, seezhu - es to izdariishu.