Mani apsēduši kaut kādi ārkārtīgi dīvaini sapņi, jau krietni ilgu laiku.
Temats apmēram viens un tas pats dažādos izpildījumos-globālas, politiskas, fantastiskas tēmas.

Ar katru sapni ar vien trakāk...
Pirmais bija par to kaa Šķēle sēdēja āra kafejnīcā un ēdā pankūkas un viņam uzklupa dzeltenā prese. Man viņa pat sapnī žēl palika, jo viņš taču arī ir cilvēks galu galā :) Tur vēl darbojās viskaut kādi ministri, kas parakstīja visādus papīrus... visu nemaz neatceros.
Nākamajā naktī man bija sapnis par pasaules karu, viss gāja uz galu, jo sprāga atombuma. Es un vēl kaut kādi cilvēciņi slēpāmies aiz kaut kādiem betona bluķiem. bet mani nepameta doma, ka tā pat nav jēgas slēpties, jo no radiācija nevar paslēpties. Tāpat game ir over. Tur vēl pa starpu bija vēl daudz visādas darbības ko nemaz neatceros...
Pēc tam vēl nākamajā naktī vispār bija kaut kāds murgs par nākotni, kaut kādu citplanētiešu iznvāziju. Es no tā daudz neatceros. Tikai to, ka es slēpos kokā nokaut kādiem briesmoņiem, kas mūs vajā. pēc tam es klāiņoju kaut kādā dīvainā ta ne ostā, ta ne tirgū...
Un šodien pamodos atkal no kaut kādiem tur kara murgiem.
No sākuma es biju kaut kādā augstceltnē un ar liftu aizbraucu uz nepareizo stāvu un nonācu kaut kādu noziedznieku dzīvoklī, kuri mani un vēl kaut kādus cilvēkus saņēma par ķīlniekiem, es gribēju aizlaisties un izglāt savu mazo brālīti.
Pēc tam šis sapnis beidzās un sākās nākamais par to, ka esmu mājās un tur sākas karš, ierodas karaspēks un kas ir pats galvenais ar vilcienu! (pie manām mājām īstenībā nemaz nav vilciena sliežu ne tuvumā)
karavīri izlēca ārā un nošāva pāris cilvēkus...
Tad es lūdzos lai neaiztiek manu ģimeni, bet pats dīvainākais bija tas, ka viņi nebija vairāk agresīvi noskaņoti un sākās pat kaut kāds tur tusiņš un viņi tīri priecīgā prātā aiztinās prom.
Pēc tam sapnī atkal sekoja pavērsiens un es atrados kaut kādā tur ekskursijā ar autobusu. Apmeklējām kaut kādu pili, laikam ēdoles.
Man nez kāpēc bija jāpieskata liels un ļoti agresīvs daudzkājis, ar kuru man nācās daudz noņemties kā ar tādu čūsku, lūidz es viņu iesprostoju tādā kā putnubūrī, kurš bija pārsegts ar dzeltenu drānu. Pēc tam es devos rakt violetas sliekas.
Tad nezkāpēc nonācām pie tuksneša, kas īstenībā bija aizbērta jūra. Vuietējiem bija plāns attīrīt atkal to jūru, bet tas nebija viegli izdarāms, jo smiltis bija piemirkusšas ar ūdeni! un visu laiku saduļķoja jau atrakto platību un viss tas darbs bija bez maz vai veltīgs. Pēc tam es nezkāpēc atrados helihopterā, kas lidoja pāri šim tuksnesim un mums tuvojās virpuļviesulis, no kura visādi centāmies izvairīties un cīnīties.
Te es arī pamodos.
Šis pēdējās nats sapnis bija vismurgainākais un nesakarīgākais.
UN NEDOMĀJIET, KA ES ESMU PĀRLASĪJUSIES AVĪZES UN PĀRSKATĪJUSIES TV. Es vispār izvairos no tv skatīšanās un avīžu lasīšanas, tā kā necenšos piesārņot savu galvu ar visādām negatīvām ziņām. Pat nezinu kāpēc man šitādi murgi rādās jau vairākas natis pēc kārtas. Ikdienā pat īpaši nedomāju par visādām kataklizmām un kariem, savādi...