Vīrieši, prezervatīvi un ...
Nu, tas nu ir noticis, esmu iestūrējusi "godpilnajā" vecmeitas statusā, kad visas radu tantes katros kapusvētkos pienāk klāt un apjautājas par to, kā tad man sokas privātajā dzīvē un vai es nedomāju, ka man vajadzētu tuvākajā laikā parūpēties par pēcnācējiem. Varētu padomāt, ka es negribētu bērnus. Protams, gribētu, bet tikai no normāla vīrieša.
Te nu rodas jautājums, kas mūsdienās ir normāls vīrietis? Kāds mans labs paziņa vienreiz man teica, ka viņam liekoties, ka es savā dzīvē no vīriešiem sagaidot pārāk daudz - mūsdienās katram normālam vīrietim vajagot mašīnu, māju, sievu un mīļāko - tieši tādā secībā. Un obligāti - visus komponentus. Un es viņam norādīju, ka minimums, ko es sagaidu (sākot satikties ar kādu), varētu būt tas, ka viņš pats spēj sevi uzturēt, neaizraujas ar narkotikām, azartspēlēm un alkoholu, kā arī neapgādā mīļoto sievieti ar visām iespējamām ginekoloģiskām kaitēm, kādas ir/vēl nav sastopamas mūsu platuma grādos. Runājot tieši par veneriskajām slimībām, mani vienmēr ir šokējusi lielas daļas vīriešu nevērība pret šo jautājumu. Ko tik nav nācies uzklausīt - sākot ar to, ka mīlēties bez prezervatīva taču esot SKAISTI (tas nekas, ka piedāvājums nāk jau pirmajā vakarā un viņš mani redz pirmo reizi), turpinot ar to, ka vīrietis principā nelieto prezervatīvus, jo tas neesot dabiski (dabiski laikam ir apsēklot katru, kas ļaujas, un pēc tam kā ērzelim lēkšot pa plašo pasauli, glaudot visu bērnu galviņas, ja nu viņējais), vai arī vīrietim pret prezervatīvu esot alerģija u.t.t. Pēdējā laikā es vienkārši jau laicīgi ieklausos tajā, ko vīrietis runā attiecībā par šo tēmu un izdaru secinājumus - ja vīrietis nelieto prezervatīvus, lai viņš iet dillēs. Varbūt es nebūtu tik kategoriska, ja draudzeņu un, diemžēl, arī mana personīgā pieredze nebūtu parādījusi to, ka par sevi ir jādomā arī tad, kad to galīgi negribas darīt. Kādai manai draudzenei bija aborts, pēc kura viņa nekad vairs nevarēs palikt stāvoklī - viņas pirmais puisis, kuru viņa tiešām mīlēja, zināja "drošu" metodi - pārtrauktais dzimumakts. Vēl pāris citām dzīvē sanācis tā, ka mīļotie vīrieši apgādājuši ar nopietnām saslimšanām. Arī es pati kādreiz šādi "iekritu" - puisis tik ticami meloja par to, ka bijis Infektoloģijas centrā uztaisīt visas analīzes, ka es viņam noticēju. Un rezultāts - pēc mūsu pirmās un pēdējās nakts (pēc četru mēnešu tikšanās perioda) es par piemiņu no viņa saņēmu infekciju (par laimi, viegli ārstējamu), viņa atzīšanos, ka viņš ir samelojis par pārbaudēm, kā arī to, ka viņam ir bijušas citas sievietes. Turklāt viņš beigās man arī pateica, ka viņš "principā" nelietojot prezervatīvus. Tad es beidzot ieraudzīju mana puiša patieso seju. Un sapratu, ka man var būt "da jebkas", tajā skaitā HIV( ja viņš ar šādu attieksmi ir drāzies pa labi, pa kreisi (to viņš tiešām arī bija darījis)). Bet par to var pārliecināties tikai pēc sešu mēnešu perioda, kad ir izstrādājušās antivielas. Un tā es sešus mēnešus domāju par to, ka, iespējams, viena nakts ir sagrāvusi ne tikai manu, bet arī visas manas ģimenes dzīvi. Samērā riebīgi. Šajā laikā es ļoti daudz uzzināju par HIV. Gan to, ka ar to var inficēties arī tad, ja nodarbojas ar orālo seksu, gan to, ka Latvijā pēdējā laikā visstraujāk pieaug inficēšanās tieši jaunu, heteroseksuālu cilvēku vidū.
Ar mani viss ir kārtībā, bet kopš tā laika jau pāris attiecības ir beigušās tieši tajā punktā, kur sākas sarunas par drošu seksu. Pāris reizes es piedāvāju aiziet kopīgi pārbaudīties. Puiši par to nenormāli apvainojās, viņiem, lūk, viss esot kārtībā. Var viņus saprast - viņiem salīdzinoši daudzām šādām slimībām sākotnēji nav jūtami simptomi, turklāt vīriešu žurnālos (konkrēti FHM) ir sarakstītas TĀDAS STULBĪBAS par STS, ka pilnīgi gribas to rakstu autorus piekaut, lai gan es principā esmu pacifiste.
Un tā nu es esmu viena - es sapratu, ka galīgi negribas riskēt ar dzīvību tādā veidā, ka var saslimt ar AIDS. Tad, kad tev būs tāda veida ziepes, tu patiešām paliksi pavisam viens. Tāpēc - lai dzīvo seksuālās enerģijas sublimēšana garīgajā. Kas cits gan atliek?